Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 11. Janvāris 2012

Šī dien īsti pat vēl nav sākusies, bet jau ir pretīga, riebīga un visādi citādi nebaudāma. Pirmkārt, man ir pohas. Otrkārt, man šodien riebjas cilvēki jo sevišķi tie, kas jaunāki par 18 gadiem un kuri tūliņ brāzīsies iekšā pa durvīm. Treškārt,Facebook'ā viens no maniem jaukajiem skolēniem pie MANIS ievietota attēla, kas skaidri pauž manu nostāju, kā tad es balsošu referendumā, ir ierakstījis "фу...". Viņi, man liekas, kļūs arvien bezkaunīgāki, kamēr 18.februārī netiks atsēdināti.

Un vēl esmu nolēmusi mēnesi, proti, līdz 11.februārim nelietot alkoholu. Un tas nav tāpēc, ka man šodien pohas. Tas ir tāpēc, ka patiesībā jau vairākas nedēļas sajūta tāda, ka ķermenis neņem pretī vairs šīs dziras, bet es spītīgi turpinu liet iekšā. Tātad tā ir pārdomāta, nevis paģiru iespaidā spontāni radusies ideja. Bet man tas jāpasaka, dārgie cibiņi, skaļi, lai varētu atskaitīties ne tikai sev (jā, jā - esmu garā vāja, man vispār vajadzētu uzraugu - kontrolieri).

Aiziet pirmā diena, bļin.

Nu tā sagribējās maltās gaļas mērci, ka traks var palikt. Gatavošanas procesā tas viss, kas uz iepakojuma tomēr nodēvēts par "kotlešu masu", nevis malto gaļu, kā biju reiz iedomājusies, neatklājot savu procentuālo gaļas sadalījumu neesamību, sāka noslāņoties divās daļās - tauku emulsijā un pļuriņveida substancē, kuras struktūra un arī garša varētu līdzināties tikai un vienīgi vienreiz jau ēstai gaļai.

Tas viss atrada savu atdusas vietu podā. Žēl tikai pupiņu, cukini un patērētā laika.