Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par vecu mīlestību

Pēc 2,5 gadu pārtraukuma es šovakar beidzot darīju TO. Jocīgi, biju iedomājusies, ka būs daudz grūtāk. Nu, labi fiziskās formas neesamība un muskuļu atrofija dara savu, bet meistarību laikam tik viegli nenodzers, hehe.
Bet vispār skarbi. Nav svarīgi, kādā veidā un kāpēc, bet man vairāk nav savas formas. Nav pat slidu. Atradu žāvētavā tikai abas nūjas. Mīļas. Ar pareizo, jo ierasto, lāpstiņas izliekumu. Tad nu šodien apvilku tikai svešas slidas ar ļoti jokainu asinājumu, bet, kā jau minēju, vecmeistaram neko nepadarīsi - pēc minūtes jutos jau lieliski. Svešas slidas gan atstāj sekas - noberzums 2 cm plašumā manu pēdu sedza jau pēc 25 noslidotām minūtēm. Bet tas viss sīkums! Tad nu tā pa pliko arī slidinājos - tik slidas, cimdi un nūja. Nokritu. Pat nesasitos. Kaifs brīdī, kad saproti, ka slidot vēl māki, ka rokas tomēr arī no dibena gluži neaug, jo mest gan no ērtās, gan neērtās puses arī māki.
Tas bija labs dzīves posms. Bet nu pagājis. Miers un laba sajūta šovakar manā galvā.

Un, nākot mājā, mani gandrīz nosita šitik milzīga lāsteka. Domāju, varbūt tā ir zīme, ka, nākot no ledus treniņa, mani gandrīz piebeidz no jumta krītošs ledus gabals.

Divus ledus šodien izdzīvoju, tagad varu vienā mierā sūkt aliņu.