Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par kompleksiem runājot

Nezinu precīzi, bet pieņemu, ka vairumam ļaužu ir kauč kādi kompleksi - kam dibens par lielu, deguns par garu, ausis par atļukušu. Piemēram, kā izrādās, manai vecmammai jaunībā nav paticis piedalīties siltā laikā sporta sacensībās, lai gan nebija ne liels tizlums nekā, vienkārši uzskatījusi, ka kājas viņai resnas un ka šorti izskatās vājprātā nesmuki. Komplekss par kāju resnumu / strupumu saglabājies viņai visu mūžu, turklāt tādā apmērā, ka viņa pa māju pat sava vīra priekšā nekad tā īsti nav staigājusi, piemēram, īsbiksiņās, jo visu šo "kāju nesmukumu" gribējusi paturēt tikai un vienīgi sev. Ar vīru laulībā nodzīvojusi nu jau 56 gadus, un man gribas domāt, ka tas tikai tamdēļ, ka viņš tā arī nekad dienas gaismā nav redzējis viņas kājas.

Ai, un tad jau vēl tie visi tie "es vienmēr esmu gribējusi mācēt dejot, bet tā arī nekad nav sanācis, tāpēc uz ballēm neeju", "man bērnībā mūzikas skolā teica, ka trompetes pūšanā esmu niecība, bet visticamāk es esmu niecība jebkurā dzīves jomā", "kā pieskaros krūziņas osiņai, tā tā noplīst - kopš to sapratu, noplēsu visas osiņas jau savlaicīgi; ciemos tāpēc neeju" utt.