Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par lopiem un uzticību runājot

Tajā Latgales stūrītī, kur kopīgi klusējām, tuvākajā lauku mājā paralēli vistām, tītariem, aitām un govij mīt trīs ar pus suņi (viens liels un mierīgs, kas ķer pie rīkles tik, kad Vaļas tante liek; viens hiperaktīvs taksis un viens mazais Parisas Hiltones kabatas vaukšķa formāta žurkulēns, kurš, pa laukiem dzīvojoties, kur ar viņu neviens tā īsti nenoņemas, bija tiktāl satramdīts gan psiholoģiski, gan fiziski, ka žēlsirdīgāk tādu būtu dabraukt , lai nemokās; un tā pusīte no suņa ir 4 km attālumā esošo kaimiņu suns, kas nāk uz šīm mājām padzīvoties un atkopties ik pa pāris mēnešiem, jo mājās viņu sit un nebaro). Bet viņš kā tāda īsta latvju cietēja un aizvainotā mugura regulāri atgriežas savās mājās, nevis paliek tepat, kur i paēdis, i nesists.