Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - verbālā nesaturēšana

Es mēdzu daudz lamāties (skat. dažus pat nesenus ierakstus). Pārsvarā par sīkumiem. Aber loģiski, ka glīši būtu tā vis nedarīt, jo kurš gan precēs tādu rupekli, vai ne? Bet es, piemēram, zinu, ka, ejot viesos pie smalkiem ļaužiem (nu, tādiem kā Prezidents, Krustmāte Elga, jebkuri potenciālie darba devēji utt.), tā darīt nedrīkst ;)) Tad nu es arī smalki kontrolēju savu verbālo caureju un varbūt pat atstāju patīkama cilvēka iespaidu.