Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - flokši, žorki un podniekdēls

Dārzā uzziedējuši flokši. Tas vispār nav kārtīgs dārzs, kurā neaug pujenes un flokši. Ūdensžurkas sadarībā ar kurmjiem turpina izmaurot visu dārzu - viņu lielākais šedevrs ir nobeigta plūme (nograuztas saknes), nemaz nerunājot par to, ka, staigājot pa dārzu, sajūta tāda, ka stampājies pa duksnāju - zeme, alu izdangāta, kļuvusi mīksta un irdena.

Aizvakar es biju uz jauno (pēdējo) Poteriādes daļu. Jā, jā - nemaz nekautrējos: apraudājos kā tāds pagalam maigs un jūtelīgs sievišķis, lai gan takš zināju tur visu, kas un kā... Pēdējā filma uzfilmēta. Un ko tagad gaidīšu? Šitā pilnīgi skumjas sāk mākt.