Izlasīju šorīt Pītersona ziņu ateistiem un tā bija definīcija garam: gars, viņaprāt, ir no substrāta neatkarīgs paterns. Šajā gadījumā neesmu viņa mērķauditorija, bet man, protams, ir problēma ar šo definīciju.
No substrāta neatkarīgs paterns - tā var raksturot informāciju per se un tad jau turpat blakus ir doma par prātu kā programmu, kuru var palaist uz dažādām bio-mašinērijām, bet nez vai tas ir tas, ko Pītersons vēlējās pavēstīt.
Man atkal šķiet, ka bez substrātiem, kuros var novērot paternu (vai bez matērijas, kurā var novērot garu), nekādas idejas par gariem un paterniem mums nebūtu radušās, tāpēc nav nekā tāda kā no substrāta neatkarīgs paterns.
Neesmu šīs Pītersona ziņas mērķauditorija, jo nevaru saukt sevi par ateistu, bet arī ne par kristieti. Varbüt ir tā, ka katrs veido specifisku pasaules tvērumu caur savu temperamentu, kultūru un laiktelpu. Manā gadījumā tā ir ticība tam, ka apziņa ir visai matērijai piemītoša un tas var izklausīties mazliet idiotiski un par to var pasmieties un esmu ar to mierā. Pirms kāds šo interpretē, ka govs ir cilvēks un akmenim ir jūtas, paskaidrošu sīkāk:
Fizika apraksta, piem, masu un elektrisko lādiņu 'no ārpuses' - apraksts ir par to, ko tie dara, bet 'no iekšpuses' (to esences, dabas) masa un lādiņš ir ļoti vienkāršas apziņas formas. Līmeni augstāk - ķīmija apraksta elementu īpašības un reakcijas 'no ārpuses', bet 'no iekšpuses' tās ir kompleksas apziņas formas, kas atvasinātas no elementārām apziņas formām, kas atrodas pamat-fizikas līmenī. Tālāk, neirozinātne apraksta smadzeņu procesus 'no ārpuses', bet 'no iekšpuses' tie ir cilvēka pieredzes stāvokļi, ļoti komplicētas apziņas formas, atvasinātas no vienkāršākām apziņas formām ķīmijas un fizikas līmeņos.
Šāds panteisms (vai tehniski panpsihisms?) nav gluži perfekts, jo tur vienalga ir klātesoša hierarhija, bet laikam bez tās nevar, jo nav iespējams staigāt pa pļavu, nesaminot nevienu zāles stiebru un negribas iztēloties pasauli, kurā, izdzirdot istabā odu vai ieraugot tarakānu, būtu svinīgi jākniksē un jānoņem cepuri.