Atšķirībā no postmodernistiem un citiem domas lidojuma surogātiem, lielākā daļa reliģiju vismaz piekrīt zinātnei tajā elementārajā un fundamentāli svarīgajā punktā, ka objektīva patiesība un fakti eksistē. Tālākā nepiekrišana jau ir detaļās un debatējama kā tāda.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK tas ir labs kritērijs, viss kas noliedz izzināmību ir sviests. Jo tad nav jēgas.

(Reply to this) (Parent)

Paldies.

(Reply to this) (Parent)

Tur gan ir viena nianse:

Ja mums ir 2 varianti

a) patiesības nav
b) patiesība ir vot šitas te stāsts jo tā ir rakstīts

tad auzās mēs esam abos gadījumos.

Protams (a) variants ir tāsacīt pašlikvidējošs jo ja patiesības nav tad nav patiesi arī tas ka patiesības nav un mēs varam iet mājās, (b) variantā savukārt mēs esam nofiksējušies uz kaut ko kas saucas ``ticības patiesība`` un tas mums arī nekādi nepalīdz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, bet tur vismaz ir pareizāka attieksme pret patiesību, t.i., "patiesība ir pa pusei saraksts ar aksiomām un pa pusei kaut kas nezināms, ko var atklāt un uzzināt" tik un tā ir labāk par "patiesības nav" vai "patiesība ir sociāli konstruēta, katram sava un novārās uz personīgo dzīves pieredzi, sajūtām un subjektivitāti".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā nu pilsoņi filozofi ir drusku sajaukuši, šitas te ``katram sava un novārās uz personīgo dzīves pieredzi, sajūtām un subjektivitāti`` ir jēga jeb plāns.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es ne obligāti vienādotu "jēgu" un "plānu", bet, nu, apmēram šādi.

Protams, šāda veida filosofijā, kas faktiski viscaur ir tikai par visu un visa klasificēšanu apspiedējos un apspiestajos, ir likumsakarīgi, ka patiesība tiek vienādota ar plāniem (kādu apspiest vai tikt ārā no apspiestā statusa (un iekšā apspiedēja statusā)), t.i., "vienīgā patiesība ir vara". Kas, protams, ir perversi un bloķē jebkādu reālu izziņu, bet tas jau, tā sacīt, "goes without saying".

(Reply to this) (Parent)