| |
[12. Apr 2026|20:54] |
Šorīt lasīju par Stoltenberga ģimeni un viņa karjeru ar visiem tās līkločiem un pēc tā man radās secinājums (kas nav nekas jauns), ka nav cilvēki - un pastiprināti tas attiecas uz tiem, kas ir augstos amatos, mūsējie vai jūsējie tajā ziņā, ka viņi bieži vien nav cīnītāji par kaut kādām vērtībām, bet tas, kas viņus reāli interesē, ir vara, bīdīt lietas, lai iegūtu ietekmi vai atrasties tur, kur ir ietekme. Mums varbūt gribas ticēt, ka viņus motivē ideāli, bet man šķiet, biež vien motivācija ir pavisam cita.
Tas man atsauca atmiņā Ambrāžu no Harija Potera, kura var ļoti dedzīgi aizstāvēt Maģijas Ministriju, bet ne tāpēc, ka viņa ir šai ministrijai no sirds lojāla, bet tāpēc, ka ministrija attiecīgajā brīdī diktē noteikumus un viņai patīk pārstāvēt to, kurš diktē noteikumus, lai arī kurš tas būtu. |
|
|
| Comments: |
"Mums varbūt gribas ticēt, ka viņus motivē ideāli"
Kuriem "mums"? Cilvēki, kas tam tic ir ar ekstrēmi zemu IQ.
Jā, faktiski visļaunākais tēls HP stāstos.
Mhm, sistēma visbiežāk atsijā tos ar ideāliem no lieliem amatiem, jo viņi rada problēmas un uzdod jautājumus
Kad strādāju par ierēdni, redzēju kā kolēģi maina savas domas - atkarībā kurš tobrīd ir pie stūres. un varēja redzē, ka viņi tiešām tam tic. tas ticības, realitātes algoritms viņiem ir cits. varbūt līdzīgs kā baptistiem uz lauku ceļa, kad žigulis saplīsis, jāpalūdzas, varbūt dieviņš palīdzēs.
un drosmīgākajai kolēģu daļai bija sapnis korumpēties, jo tas nozīmētu, ka viņi ir uz fortūnas spārna, jūt pulsu 'n shit... profesionalitāti. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}