| |
[4. Mar 2026|21:45] |
| [ | Mūzika |
| | muse - unintended | ] |
viena cibas ieraksta iespaidā pašķirstīju savus senos ēpastus un atradu vēstuli, kuru rakstu draudzenei, kuras nobeigumā ir mana, šķiet, otrā skābes tripa apraksts. tas nav nekas īpaši interesants, bet varbūt kādam varētu būt interesanti. es tajā laikā atgriezties nevēlos, bet noteikti nenožēloju neko.
Date: ceturtd., 2009. g. 4. jūn. 11:21
Man gadījās piedzīvot vēl vienu skābes tripu – šoreiz dziļāku un ar citu raksturu. Bijām jūrmalā, to dienu tā īsti adekvāti laikam nemaz aprakstīt nav iespējams, pārsvarā visu laiku smidzināja un kraujas krūmi atklāja savus algoritmus un jūra kūsāja savā varenībā. Sākumā gājām staigāt ar R un trako balto suni pa kraujas takām un tur pa ceļam bija kaut kāds soliņš ar plāksni, ka to te uzlikusi kaut kāda banka. Un tad man likās tik paradoksāli – ka pie jūras, kas ir miljoniem gadu veca, ir kaut kāds soliņš un pie tam banka demonstrē, ka tā to uzlikusi – tas būtu it kā pie Platona Dialogiem kāds blakus noliktu uz lapas uzšņāptu ķeksi un vēl zīmi, ka tas ir viņa īpašums un darinājums :D Vārdu sakot, bija pastiprināta izjūta, ka pret jūras senatnīgumu un varenību tas soliņš ar visu banku tāds atoms vien ir :) Tāda milzīga attālumu paplašināšanās, varenības un arī sava niecīguma izjūta. Atkal man neko neizteica tādi jēdzieni, kas saistīti ar attālumu vai laiku – jo tad acīmredzot apziņa darbojas daudz plašākās telpas un laika dimensijās, un tajās iepriekšējie ikdienas dzīves vajadzībām piemērotie mērogi (sīkās vienībās safragmentētais laiks un mērvienību sistēmas) vairs nedarbojas.
Pateicoties lietainajam laikam jūrmalā bija ļoti maz cilvēku. Tagad man ir bijis laiks to visu sagremot. Sagremot, piemēram, sajūtu, ka tu esi totāli iepinies visā šajā domu, ieceru, atmiņu, valodas un pienākumu virpulī, ar visām lietām, kuras tev jādara, kuras no rīta mostoties zib cauri tavam prātam, bet tam visam apakšā - zem sociālajiem, izglītības un iemācīto jēdzienu slāņiem, ir tā pamata pasaules izjūta, kas tur vienmēr atrodas, bet kurai mēs pa virsu ikdienā turam mūsu trauslās prāta struktūras, lai varētu veikt visādas ikdienas operācijas, kuras uztur mūsu jēdzienisko pasauli un domu, ka mēs esam mēs. Piemēram, gan lietas, kas atšķir mūs kā cilvēkus, gan lietas, kas atšķir mūs kā personas. Bet pamazām, lienot atpakaļ iekšā savos dziļumos, var aiziet līdz kodolam, kur atšķirību nav. Vēl varu pastāstīt, ka redzēju dabu tādā brīnišķīgā un ģeometriskā grafikā, turpat pludmalē Penija sāka rakt bedri un smiltis pašķīda uz visām pusēm. Bet pat lūkojoties uz izkašņātajām slapjajām smiltīm bija redzams, ka viņu haotiskums ir tikai šķietams, jo viss izkārtojums kādā smiltis lido un kaisās uz zemes ir pēc noteiktiem likumiem un veido noteiktus ģeometriskus veidojumus. Es daudz kur dabā redzēju, nu tas var izklausīties mazliet neparasti, bet tādas kā "gravitācijas pēdas". Vārdu sakot - galaktikas forma – un tas galaktikas ritenis reizē arī kā laiks un gravitācija – apvienojošais simbols. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir jūras lolojums gliemežvāks – lielākie sagriežas tādā spirālē, metot apļus. Vispār tik daudz kas dabā atdarina apli, tāpat arī koku kuplās galotnes un to attālumi starp lapām un zariem arī veido noteiktas ģeometriskas formas, kuras parasti vienkārši nav saskatāmas. Patiesībā šoreiz simetrija dabā man sevi nodemonstrēja līdz šim vēl manai redzei nepieredzētā līmenī. Tikai, kad tas jau ilga tik daudz stundas, mani tas sāka padarīt mazliet traku – visur to redzēt nepārtraukti, un nevar arī aizbēgt aizverot acis – jo tad ir redzami tie kaleidoskopiskie veidojumi, kas visādi dalās, viņi ir krāšņi un grafiski (mācētu tos uzzīmēt, gan jau gūtu slavu), bet kad tev n-tās stundas ir redzes overlouds gan uz atvērtām gan aizvērtām acīm, tad tiešām sāk izbesīt, bet tad galvenais ir nesatraukties un pamazām nomierināties, jo savādāk var sevi trakumā iedzīt ar domu, ka tas nekad nepāries.
Man tagad ir daudz lielāka cieņa pret tādu priekšmetu kā kaleidoskops. :)) Tas rotaļīgā un dekoratīvā veidā parāda dalīšanos - un dalīšanās kā princips – šūnas, hromosomas, fraktāļi – kur katrs nākamais atdarina sākotnējo utt – it kā daba atspoguļo pati sevi. Un tad reizē līdz ar šo apjausmu kļuva arī skaidrs, ka katrs cilvēks ir spogulis, kurš atspoguļo apkārtējo vidi tādu kādu viņš to saredz – cilvēka rīcība ir viņa atbilde un interpretācija apkārtējās vides „kairinājumiem”, ja tā var izteikties. Jo pasaule pati nav ne slikta (kā daudzi domā), ne laba (kā arī daudzi domā). Pasaule ir visvisvisvisvisāda un reizē arī pilnīgi nekāda. Tas ir kā teicienā – ieraugi pasauli smilšu graudā. Pēkšņi tu sāc saskatīt, ka viss ir tik neiedomājami cieši saistīts, viena forma ietver nākamo, tā, savukārt, sevī nākamo utt utjp, tāds kā tīkls – tu pēkšņi pamani nevis atsevišķas lietas, bet lietu attiecības – neaizmirstami mierpilna un brīnišķīga sajūta, jo tad negribas nevienu labot, neko piespiest, ne par ko satraukties – viss ir tā, kā tas ir, viss notiek reizē, nevis pirms un pēc. Laiks ta kā bija pazudis, jebšu - viņa bija cik uziet. Bija sajūta, ka visai laika uztverei patiesībā apakšā ir pavisam cits knifs (ko ikdienas ritmā aptvert ir impossible), ka te ir būts jau neskaitāmas reizes(pavisam nopietni!), un katru reizi tu atgriezies, saglabājis iepriekšējo informāciju, bet ar jaunu sākumu, jo ir vajadzīgs fresh start, lai mēs atkal būtu gatavi uzņemt jaunu informāciju – lai mēs atkal būtu bērni. Sajūta, ka viss šis ir darīts jau neskaitāmas reizes un tiks darīts vēl un vēl. Katra mūsu nākamā dzīve ir kā neliels uzslāņojums iepriekš sakrātajai pieredzei. Novakarā mēs dodamies uz centru, es gan nezinu vai centrs ir arī jāsaprot kā burtiski planētas centrs :) (Lai nu kā, toreiz Tevis atstāstītais teksts par virzīšanos uz centru man tagad šķiet grandiozi zīmīgs :) (Tikko izlasīju, ka There is a supermassive black hole at the Galactic Center of the Milky Way, ta kā mēs neapšaubāmi virzāmies uz centru :)) Kaut ko arī mēģināju uzzīmēt, lai būtu pārskatāmāk, to arī pievienoju. Kvalitāte nu ir kāda ir :)) Bet mani pārsteidza ļoti tā laika izjūta. Bet cik gan grūti to aprakstīt..! Lai nu kā, tagad man vieni indiāņa vārdi, ko viņam ielicis mutē Kastaņeda, paver pavisam citu jēgu. Atļaušos te nocitēt, mēģināju sakarīgi pārtulkot.‘” Rejas un vientulība, ko viņš rada (te domāts, protams, suns), runā par cilvēku jūtām. Cilvēku, kuru dzīve bija kā svētdienas pēcpusdiena, kura nebija gluži slikta, bet drīzāk karsta, neērta un garlaicīga. Viņi daudz svīda un bija nemierīgi. Viņi nezināja kurp iet un ko darīt. Šī pēcpusdiena viņos atstāja tikai sīka īgnuma un garlaicības atmiņas, un tad pēkšņi tā bija beigusies; bija jau pienākusi nakts.”
Tagad es arī varu aprakstīt risku, kas saistās ar skābi, vismaz man personīgi un tieši vājprāta sakarā. Kad esi pasaules izjūtā bijis tik dziļi iekšā, tad ieiet atpakaļ ikdienas banalitātēs ir smags pārbaudījums. Vienā momentā tavā galvā bija iespiedusies vai vesela galaktika, bet tad tev ir jāatgriežas atpakaļ pie kaut kādas Šlesera propagandas vai kaimiņu kasīšanās vai glupām filmām un tad tu takā sāc „stulboties”. Kad kāds tev tajā laikā ko pajautā, tu vari pamatīgi aizdomāties par to kādu atbildi no tevis sagaida un kādi vārdi tavai personai konkrētajā situācijā vispār būtu sakāmi. Daudz kas liekas neizsakāmi muļķīgs, nerunājot nemaz par to, ka tu pats sevi liecies arī diezgan aprobežots ar visu to kā tu dzīvo ar saviem uzskatiem ikdienā, ko dari citu labā un tml. Tas var būt ļoti nepatīkami, tieši tas, ka esi ielīdis ļoti dziļi, un tad švakais ikdienas prātiņš ar ego tirāniju atgriežas atpakaļ. Mēs tajā pašā vakarā skatījāmies vienu filmu, kas man tad likās tik neiedomājami stulba un tie cilvēki – psihopāti – un kāpēc vispār par tādiem uzņem filmu – bet tad jau pamazām atslābsti un atceries un saproti to kādā pasaulē tu dzīvo un kāds pats esi un mēģini to pieņemt un kaut kā ietvert savā dzīvē kādu daļiņu no tās bezgalības, kas tev pavērās.
[vēstule vēl turpinās, bet aiztaupīšu mocības] |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}