Vakar tieši lasīju par dzīrēm senajā Romā, kur izglītoti vīrieši diskutēja, vai sievietei piemīt dvēsele. Un, ja, piemīt, cik tā ir saprātīga? Varbūt vēlme pakļaut nāk no šī? Jo vēl pavisam nesen 19.gs un 20.gs. bija iespējami diezgan nežēlīgi psiholoģiski eksperimenti ar bērniem un dzīvniekiem, jo uzskatīja, ka tiem nav attīstītas dvēseles.

Bet nu tāds saturs tiešām ir bīstams, ka problēmas meklē tikai ārpusē un necenšas saprast plašāk.

(Reply to this) (Thread)

Tas ir ļoti labs punkts, par to man jāpadomā.

(Reply to this) (Parent)

Iespējams, ka tas tā tāpēc, jo vēsturiski ar pētniecību nodarbojās galvenokārt vīrieši un paši sevi viņi pazīst labāk nekā 'neizprotamās sievietes', droši vien pašam sava dvēsele šķiet mazāk apšaubāma nekā citu. Tas gan neizskaidro līdz galam kādreizējo attieksmi pret bērniem - vai viņi tolaik neatcerējās, ka paši kādreiz bija mazi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, man bija tāds pats jautājums.
Varbūt tolaik arī pret viņiem īpaši labi neizturējās, kad bija mazi. Un tāpēc neatcerējās? Vai arī lielas ambīcijas psiholoģiju padarīt par īstu, empīrisku zinātni.

(Reply to this) (Parent)