| |
[24. Feb 2026|20:25] |
| [ | Mūzika |
| | Stop here, traveler.. You deserve some rest | ] |
Es nekad nezinātu, ko piedzīvoja mana mamma, ja man nebūtu bērns. Viena ir dzīves daļa par kuru tev nav apzinātu atmiņu - tāltālais ceļš līdz bērns vispār sāk staigāt, kā viņš vispirms skatās, tad sāk pagriezt galvu, kur ir viņa intereses objekts, tad sāk kustināt kājas un rokas, tad pamana, kad viņam ir kājas un rokas - man ir spožā atmiņā palicis kā viņa mēģina savā redeļu gultiņā no guļus stāvokļa aizsniegt sev kājas un nevar un dusmojas, ka nevar :) Tad vēl ir lietas, kas ar tevi ir notikušas jau ļoti apzinātā vecumā, bet tu tagad tās piedzīvo no mammas perspektīvas. Es biju ļoti nešpetns un nomākts pusaudzis, aiztaupīšu detaļas, mans bērns nav ne tuvu tik nešpetns. Taču kaut kāda psiholoģiskā dinamika ir pārmantojusies. Man vairākas reizes ir uzliesmojuši flashbacks, kad ir situācija, kurā es gruzīju mammu un mamma sāk raudāt un es nesaprotu, kāpēc viņa raud. Un tagad reizēm notiek tas pats, tikai tagad es esmu mana mamma, kura raud. Tāpat kā man, arī viņai nav tobrīd saprotams, kāpēc, viņa iztausta robežas un mācās. Un tās situācijas reizēm ir teju vai identiskas, pat identiskās vietās - pie veikala skatloga, kad jākavē laiks līdz kādai vizītei vai vakarā sarunās pirms miega - tas pats, tikai ar laika nobīdi. Tas nenotiek bieži, bet, kad gadās, sajūta ir neaprakstāma. Tad man gribas piezvanīt mammai un atvainoties (es viņai atvainojos btw). Citi cilvēki gan jau ir attapīgāki par mani, bet to, ka mana mamma ir tikai cilvēks, nevis vienīgi vecāks, kuram vajadzēja taču visu zināt labāk, es sapratu tikai tad, kad pati par tādu kļuvu. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/168852/3923) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kochka |
|---|
| Date: | 25. Februāris 2026 - 18:23 |
|---|
| | | (Link) |
|
💛 | |
