Jā, tiešām sakarīgs secinājums. Šādā vieglā eksistencē pazūd vieta izaugsmei.
Protams, ka ir labi, ja tevi spēj pieņemt, kāds esi, bet tas ir pavisam kaut kas cits attiecībās ar cilvēku. Vakar nopirku nocenotu Hosē i Gaseta grāmatu "Masu sacelšanās", kur viņš raksta nedaudz līdzīgi par šādu egocentrismu, it kā visi labumi pienāktos bez kaut kādas piepūles. Un arī aizdomājos, ka taču kļūtu diezgan garlaicīgi dzīvot, jo vai tad mērķis ir visu vēlmju piepildījums?

(Reply to this) (Thread)

o, Gasets! viena no manām sākotnējām filozofu mīlām :) par šo grāmatu (plus Kaneti "Masa un vara") rakstīju savu pirmo kursa darbu. tas gan bija sen, tāpēc atceros tikai dažus uzplaiksnījumus, piem, ka gudrs cilvēks visu laiku sevi pieķer par mata tiesu no muļķības, bet muļķis savā ignorancē jūtas ļoti pārliecināts.

Šķēršļi un konflikti mums palīdz augt, bet mēs, saprotamu iemeslu dēļ, cenšamies no tiem arī izvairīties. Ja mums ir attiecības ar cilvēku, kuram ir pašam savs ego un vēlmes, tad mēs šīs attiecības nevaram prognozēt, tajās vienmēr ir klātesoši arī spontānie elementi, kas var būt gan laime, gan posts. Posts var būt traumatisks, bet konstanta laime nav iespējama.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, man arī jaunībā viņš būtu paticis, bet labāk vēlāk nekā nekad. Tie uzplaiksnījumi varētu būt paši labākie, jo grūti rakstīt par to, kas svešs. Tātad šaubas tomēr ir vērtīgas.
Tajā neprognozèjamībā savs skaistums, gandrīz kā lēciens bangojošā ūdenī... Protams, var izveidoties visādi toksiski attiecību modeļi, bet arī labu gribot, cilvēki var ļoti nodarīt viens otram pāri. Taču ir jau arī daudz kā laba, kā tu saki, iespējama gan laime, gan posts. Un, ja sanāk pārvarēt tos iekritienus kopā, tas varētu ļoti stiprināt tālākās attiecības.

(Reply to this) (Parent)