| |
[16. Feb 2026|19:00] |
| [ | Mūzika |
| | Alessandro Cortini - Senza / Aria | ] |
Turpinot iepr. ieraksta tēmu. Pirms vairākiem gadiem noskatījos vācu filmu "I'm your man", kur zinātniece eksperimentālos nolūkos kādu laiku dzīvoja kopā ar robotu. Viņas beigu secinājums, manuprāt, bija diezgan sakarīgs:
"Human history is full of supposed improvements whose dire consequences only become clear decades or even centuries later. After my experience with a humanoid robot named Tom, I can say with certainty that a robot designed to replace a husband or wife is one such supposed improvement. There's no doubt that a humanoid robot tailored to individual preferences can not only replace a partner, but can even seem to be the better partner. They fulfill our longings, satisfy our desires and eliminate our feeling of being alone. They make us happy. And what could be wrong with being happy? But are humans really intended to have all their needs met at the push of a button? Is it not our unfulfilled longing, our imagination and our unending pursuit of happiness that are the sources of our humanity? If we allow humanoids as spouses, we will create a society of addicts, gorged and weary from having their needs permanently met and from a constant flow of personal acknowledgement. What impetus would we have to confront conventional individuals, to challenge ourselves, to endure conflicts, to change? It's to be expected that anyone who lives with a humanoid long term will become incapable of sustaining normal human contact. I strongly advise against authorizing humanoids as life partners." |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/168852/3923) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kochka |
|---|
| Date: | 16. Februāris 2026 - 22:33 |
|---|
| | | (Link) |
|
Jā, tiešām sakarīgs secinājums. Šādā vieglā eksistencē pazūd vieta izaugsmei.
Protams, ka ir labi, ja tevi spēj pieņemt, kāds esi, bet tas ir pavisam kaut kas cits attiecībās ar cilvēku. Vakar nopirku nocenotu Hosē i Gaseta grāmatu "Masu sacelšanās", kur viņš raksta nedaudz līdzīgi par šādu egocentrismu, it kā visi labumi pienāktos bez kaut kādas piepūles. Un arī aizdomājos, ka taču kļūtu diezgan garlaicīgi dzīvot, jo vai tad mērķis ir visu vēlmju piepildījums?
o, Gasets! viena no manām sākotnējām filozofu mīlām :) par šo grāmatu (plus Kaneti "Masa un vara") rakstīju savu pirmo kursa darbu. tas gan bija sen, tāpēc atceros tikai dažus uzplaiksnījumus, piem, ka gudrs cilvēks visu laiku sevi pieķer par mata tiesu no muļķības, bet muļķis savā ignorancē jūtas ļoti pārliecināts.
Šķēršļi un konflikti mums palīdz augt, bet mēs, saprotamu iemeslu dēļ, cenšamies no tiem arī izvairīties. Ja mums ir attiecības ar cilvēku, kuram ir pašam savs ego un vēlmes, tad mēs šīs attiecības nevaram prognozēt, tajās vienmēr ir klātesoši arī spontānie elementi, kas var būt gan laime, gan posts. Posts var būt traumatisks, bet konstanta laime nav iespējama.
| | From: | kochka |
|---|
| Date: | 17. Februāris 2026 - 00:25 |
|---|
| | | (Link) |
|
Jā, man arī jaunībā viņš būtu paticis, bet labāk vēlāk nekā nekad. Tie uzplaiksnījumi varētu būt paši labākie, jo grūti rakstīt par to, kas svešs. Tātad šaubas tomēr ir vērtīgas.
Tajā neprognozèjamībā savs skaistums, gandrīz kā lēciens bangojošā ūdenī... Protams, var izveidoties visādi toksiski attiecību modeļi, bet arī labu gribot, cilvēki var ļoti nodarīt viens otram pāri. Taču ir jau arī daudz kā laba, kā tu saki, iespējama gan laime, gan posts. Un, ja sanāk pārvarēt tos iekritienus kopā, tas varētu ļoti stiprināt tālākās attiecības. | |
