| |
[2. Aug 2025|13:54] |
Feminisms, kino, bla bla bla
Pirms kāda laika lasīju eseju krājumu Sex and Gender: a contemporary reader (2023) un vienā no esejām tās autore Šerīna Benjamina (lektore Edinburgas universitātē, specializējusies izglītības un soc. taisnīguma jautājumos) apraksta feministu projektu – ar to saprotot dzimumu nevienlīdzības apkarošanu izglītībā. Tā dēvētā pirmā viļņa feminisms šajā ziņā ir veicis lielus panākumus, atverot pirmās akadēmiskās skolas meitenēm un radot iespēju vēlāk arī studēt universitātēs. Savukārt otrā viļņa feminisms cīnījās par vienlīdzīgu mācību programmu. Benjamina uzskata, ka sieviešu proporcionāli lielākais skaits humanitārajās zinātnēs, nekā eksaktajās, liecina par to, ka šis feminisma projekts vēl neesot beidzies. Benjamina šo atšķirību skaidro ar to, ka meitenes ir spiestas upurēt savas intereses zēnu interešu labā, spiestas paciest zēnu dominanci un spiestas paklausīt. Tiek aicināts uz strukturālām un institucionālām pārmaiņām izglītībā, ar to saprotot ‘dzimšu hierarhiju’ nojaukšanu. Kā viena no šāda veida hierarhijām tiek aprakstīta sociālā kārtība, kurā zēnam, kurš ir mazāk vīrišķīgs, grupā būs zemāks statuss nekā vīrišķīgākiem puikām.
Viņa ierosina konkrētas metodes kā bērnus apmācīt tajā, kā darbojas dzimte, piemēram:
“Populārs un efektīvs veids kā bērniem nodrošināt prasmes un zināšanas atklāt un saprast kā dzimte operē viņu dzīvēs, ir ar kritiskās lasītprasmes palīdzību. Kritiskā lasītprasme ir pieeja tekstiem (ieskaitot ne tikai grāmatas, bet arī žurnālus, video spēles, TV reklāmas, artefaktus utt.), kurā lasītājs ir iedrošināts lasīt starp un ārpus rindiņām, uzdodot jautājumus par to kā teksts ir ticis konstruēts, kura interesēm tas kalpo, kā dzimte (un šķira, rase, nacionalitāte, invaliditāte etc.) tiek atainota tekstā, kuru balsis ir bijušas klusas vai klāt neesošas, un, jo īpaši, vai teksts mēģina pārliecināt lasītāju pieņemt noteiktu skatpunktu vai pozīciju.”
Te pretī, manuprāt, var likt amerikāņu filozofes Kristīnas Hofas Somersas uzskatus, jo viņa ir ilgstoši pētījusi feministu projektu. Somersa atzīst pirmā viļņa feministu izcīnītos panākumus izglītības jomā un to, ka, atskatoties uz vēsturi, sieviešu ierobežotās iespējas būt atzītām kā izcilām domātājām vai rakstniecēm ir manāmas it visur. Taču, kolīdz sieviete ir sapratusi savu stāvokli, viņai paveras divas iespējas, kā rīkoties. Pirmā: viņa var apgūt visu, ko vien iespējams par sieviešu agrākajiem sasniegumiem, kā arī saprast to, kāpēc šie sasniegumi nebija lielāki, un, izmantojot savu tagad iegūto brīvību, viņa var pievienoties vīriešiem uz vienlīdzīgiem nosacījumiem, jaunas un bagātas kultūras kopējai radīšanai. Otrā: viņa var reaģēt uz kultūras un zinātnes mantojumu kā ‘androcentrisku’ un apzināti nolemt rekonstruēt visu ‘zināšanu bāzi’.
Grāmatā “Kurš nozaga feminismu?” Somersa daudz apraksta kā feminisms ir ietekmējis mācību programmas universitātēs. Vēlos minēt vienu viņas dotu piemēru, jo tajā aprakstītais izklausās ļoti līdzīgi tai vīzijai, kādu iztēlojās esejas autore Benjamina caur kritisko lasītprasmi.
Somersa apraksta profesora Edelmana lekciju, kuras tēma ir dzimumu lomas Hičkoka filmā “Trīsdesmit deviņi soļi”. Profesors analizē romantiku starp varoņiem Robertu un Madlēnu. Tiek demonstrēti klipi no filmas, kuriem seko komentārs par filmas seksuālo politiku.
Filmā ir bēgšanas aina, kuras laikā Roberts Donats “..lai nebūtu pamanīts ar varu noskūpsta Madlēnu Kerollu. Edelmans jautā: Ko nozīmē vienmēr domāt par romantiku nozieguma un vardarbības izteiksmē?” Viņš dara studentiem zināmu, ka mīlestība ir sociāls konstrukts, ka tā pirmām kārtām ir politisks ierocis.(..) Profesors Edelmans pajautāja arī par mazāk nozīmīgu tēlu: “Kā Atmiņas kungs reprezentē patriarhālās zināšanas?” Neviens nepieteicās atbildēt. Viens jauns vīrietis negribīgi norādīja, ka Kerolai šķietami esot paticis Donata skūpsts, jo viņa tomēr esot aizvērusi acis un nometusi brilles. No klases aizmugures jauna sieviete nosodīja šo jauno vīrieti līdz ar Hičkoku. Viņa sacīja, ka tie abi veicinot ideju, ka sievietēm patīkot uzbrukumi. Diskusija kļuva dzīvāka. Edelmans secināja, ka laimīgas beigas ir atkarīgas no tā vai “ir noticēts romantiskās mīlestības ideoloģijai.” Turpinot tēmu, kāda cita jauna sieviete sacīja: “brīdī, kad varone iemīlas, viņa pazaudē savu unikālo identitāti.” Edelmans piekrita: "She wears a beatific smile, the smile of the fulfilled heterosexual relationship."
Pēc šīs lekcijas apmeklējuma Somersa secina, ka lekcijā studenti daudz uzzinājuši par to kā Hičkoks ekspluatē seksuālās tēmas, tomēr viņi nav uzzinājuši, piemēram, neko par to kāpēc vispār Hičkoks skaitās labs režisors. Nav uzzinājuši kā viņš prot radīt spriedzi, kāpēc “Trīsedmit deviņi soļi” radīja jaunu dialogu kinematogrāfijā. Somersa min, ka studenti tika mācīti redzēt caur Hičkoka filmām pirms viņi ir iemācījušies tās redzēt. Nekas no tā, ko studenti sacīja neliecināja, ka viņi ir kaut ko iemācījušies par Hičkoka darbu. Kad Edelmans bija pabeidzis atmaskot seksismu “Trīsdesmit deviņos soļos” studentu nicinājums pret režisoru jau esot bijis tik liels, ka iespēja, ka kāds no auditorijas varētu viņu uzskatīt par labu režisoru, pēc Somersas domām, bija niecīga. Studentiem tika mācīts tikai par to, kas Hičkokam ‘patiesībā ir aiz ādas’, jo nekam citam nav nozīmes.
Somersas piemērs, manuprāt, lieliski parāda, cik kaitnieciski ir skatīt mākslu – un ne tikai, arī vēsturi un pasauli kopumā - tikai caur feminisma prizmu, kas visur saskata vien apspiestību un manipulācijas. Benjaminas esejā ir arī pozitīvie punkti, piemēram, par to, ka dzimtes ideoloģiju nevajag mācīt skolās un, ka arī sociālā tranzīcija bērniem kaitē, taču es neuzskatu, ka viņas piedāvātās metodes būtu laba alternatīva. Pēc Benjaminas sociālo un dzimšu hierarhiju aprakstiem skolās un bērnu uzvedībā var spriest, ka viņa uzskata, ka atšķirības starp dzimumiem pastāv, taču tās ir tikai ‘zemāk par kaklu’ un tikai fiziskas, kolīdz mēs skatāmies ‘virs kakla’ un runājam par psiholoģiju, tad autore implicē, ka mēs visi esam vai nu tukši vai vienādi un visas atšķirības starp dzimumiem, kas nav fiziskas – gan mūsu uzvedība, gan studiju priekšmetu un profesiju izvēle, ir tikai apspiešanas rezultāts. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
