| Comments: |
Gan jau, ka nepiekritīsi, bet man patika doma no viena neirologa, ka cilvēku smadzenes izprot nedzīvas lietas kā kaut ko, ko var salikt kopā no detaļām, turpretī dzīvība tiek uztverta kā kaut kas cits, jo organisms izaug, nevis tiek salikts kopā no atsevišķām daļām. Tāpēc medicīniskajā literatūrā, kur aprakstīti šizofrēnijas pacienti bieži parādās, ka viņi redz sevi kā kustīgu blāķi, kas sastāv no atsevišķiem orgāniem - viņi sevi uztver kā lietu. Un sajūta, ka tu esi kopā sastiķēts no detaļām šiem cilvēkiem liek domāt, ka viņi patiesībā nemaz nav dzīvi. Ar to neirologs norāda uz zinātnes šizofrēnisko pusi :)
Visticamāk ka šizofrēnija tiešām ir blakusefekts tam pašam kas mūs padara saprātīgus - spējai domāt analītiski un redukcionistiski. Uz to norāda 3 lietas : a) nevienai citai sugai izņemot homo sapiens sapiens šizofrēnijai līdzīgas izpausmes nav novērotas b) ir parciāla evidence ka šizofrēnija ir daļēji hereditāra, tātad ar ģenētisku pamatu, kaut kādas mutācijas c) Homo sapiens sugas rašanās ir samērā strauja, tātad iespējams pamatā ir kaut kādas mutācijas. Nu un tikai homo sapiens smadzenēs, konkrēti neokorteksā ir specifiskie ļoti lielie un sarežģītie piramīdneironi. [Viena hipotēze ir ka lietas notika tāpēc ka pre - homo populācijas Āfrikā tusēja apmēram šite: https://en.wikipedia.org/wiki/Natural_nuclear_fission_reactornu un radiācija ir mutagēna]. | |