 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
.
Uz Tavu lūpu maliņām,
sēž viens un maziņš prieks,
tas šodien ir, kā saliņa,
kur bēgt, kad tuvu naidinieks
Un trenc ratā tos,
kuri prieku dzen prom,
pārvērt viņus kāpostos
uz aizstampā prom.
maza jēga manās dzejās,
dažreiz vispār nekāda tā nav,
lai gan kas ir jēga ? - kāds smejās,
jēga nav vispār, jau.
Paliku par trim kilogramiem, smagu domu, vieglāks. Vēl četri palikuši.
Vakaros, kad skatos,
kas pa logu, kur dvēseles,
man blakus apsēžas mana sirdsapziņa
un nesapratnē jautā viņa -
kā, gan tā nācās, ka Tu esi viens,
ja ar mani pa draugam dzīvoji,
ik dienas?
Es stostos pēc atbildes, meklēju to,
es mēģinu pateikt, bet nezinu - ko.
un tad lēni pār lūpam man nāk vārds -
kuru grūti man izrunāt,
pievīlu.
Ar to man pietiek - atbildēja viņa,
sasodītā sirdsapziņa.
Man ir bail, ka, ja es būšu tāds, kāds domāju, ka esmu, par mani padomās to, kas es neesmu. Teikums sarežģīts, bet saprotams. Šķiet par to es varu runāt pagātnes formā, jo tā tāda pēcJaungada apņemšanās - dzīvot dzīvi tā, lai pašam patiktu nevis tā, kā redz kāds ir iedomājies par pareizu esam. Jā, uzrakstīju, bet uzrakstīju to ko negribēju pateikt. Pareizāk sakot - gribēju pateikt kaut ko nedaudz citu. whatever.
Mēs varam piedzimt pa īstam
un nedzimt no rītiem nemaz,
un ik dienu staigāt -
neatverot sirdi nemaz,
neatverot acis,
neredzot sejas, lūpas un smaidus,
nedzirdot putnu vīterus,
neredzot dumjus svīterus
mugurā, apjukušiem ļautiņiem,
es, savukārt, dzimšu no jauna,
ik rītu, ik minūti, ik sekundi es,
nes manu vēsti, visiem nes.
Šodien palasīju cibiņu pēdējos ierakstus. Patīk tā citreiz, arī šoreiz. Un ļoti maz vajag, lai cilvēks sāktu justies nedroši. 13. Janvāra vakarā es jutos tik nedroši, kā vēl nekad savā dzīvē, lai gan nekas īpašs jau nebija - 1000 apdzērušies jaunieši pamētāja ķieģeļus un patēloja varoņus metot ar bruģakmeņiem pa nevainīgajiem Saeimas logiem. Vien bariņš atsaldēto centās ieņemt Saeimu, wtf? Pat, ja tiktu iekšā, ko viņi darītu? Nezinu kaut kā bezjēdzīgi man tas likās, turklāt pie, kā vainīgi policisti? Viņi darīja savu darbu un darīja to labi.
Un vispār Latvijas politikā jau diezgan daudz gadus daudz kas nav kārtībā, bet cilvēki sāk par to uztraukties tad, kad viņus tas skar personīgi, kamēr situācija nebija diži labāka, kā tagad, bet katra konkrētā cilvēka maku neaizskāra, tikmēr lielākajai daļai bija vienalga, vienalga - brīdī, kad būtu vajadzējis iesaistīties politikā. Tagad protams, ka par vēlu. Es zinu, ka tas ko runāju ir tik pat elementāri, kā 2+2=4, taču daži pat nezin to cik tad īsti ir 2+2, es zinu.
Un es esmu par Godmani, manuprāt, labākais premjers, kas pašreizējā situācijā varētu būt. Un taisnība ir manai mammai, ka īsto šodienas, vakardienas, rītdienas pieņemto lēmumu, labumu redzēsim pēc 2-3 gadiem. Tāpat arī tagad ir tik sūdīgi cik ir, jo pirms 2-3 gadiem tika pieņemti nepareizi lēmumi ekonomikā. Un Godmanis tur ir ļoti maz pie vainas, praktiski necik. Drīzāk vainīgāks ir Štokenbergs, kurš pirms 2-3 gadiem bija TP biedrs un toreizējā Premjerministra - Aigara Kalvīša padomnieks eknomikas jautājumos. Tāpēc tēlot svēto govi un teikt - sliktā, sliktā koalīcija vajadzētu atcerēties, ko pats esi sadarījis pirms 2-3 gadiem. Tas pats par Pabriku. Par Kalnieti, gan to nesaku, jo no laika gala man viņa ir simpatizējusi, kā politiķe un simpatizē vēl joprojām.
Ja nākamajās vēlēšanās neizdomāšu būt ekstrēmists un balsot par Visu Latvijai!, tad balsošu par Pilsonisko Savienību. Mans iepriekšējais favorīts SCP veiksmīgi sevi ir nolikuši zemu, jo zemu manās acīs.
Gandrīz piemirsu - kuram idiotam ienāca prātā mītiņa laikā apmētāt koristus ar olām un izsvilpt kori? Mana māsa ne pie kā nebija vainīga, kāpēc viņai bija jāpacieš kretīnisko mītiņotāju stulbums ?
Gaišu dienu visiem.
Current music: Laime Pilnīga - We are prayin'.
| Advanced Global Personality Test Results
|
personality test by similarminds.com
Vai tu atceries cik karstas elpas bija vajadzīgs,
lai izkausētu ledu tavā sirdī?
Cik celsija skalu pieprasīja tava sirds,
lai kļūtu vismaz tik silta, kā visaukstākā pirts?
Un cik garu vārdu virtenes,
teikumu skrējumu, saldo krējumu,
man nācās dot,
lai tu dotu man sava smaida lējumu,
savas sirds siltumu,
savu acu gaišumu
un sapni par mums...
Sniegpārsla krītot izkūst uz mašīnas kapota,
krūtīs iedur dīvaina sāpe,
lietus lāse iekrīt ūdenī un pazūd,
krūtīs ieskanas dīvaini skumja skaņa,
krusa sāk spēlēt bungas pa manu palodzi,
krūtīs kaut kas sitas spēcīgi un neprātīgi,
aizdegas mežš un deg cilvēce,
sirds dungo līdzjūtības meldiņu,
Tu pasmaidi,
sirdī vienladzība.
Nevaru likties mierā, pirksti niez. Draugos [svešās dienasgrāmatās] palasījos par to, ka kādam ir apmīzta ārsiena mājai Jaungada svinību laikā, kādam ir logs izsists, vēl kādam piemīzts paklājs, vēl lasīju, ka esot, ak, mans dievs - sasista glāze. Es te tā padomāju un secināju, ka man uz doto brīdi būtu jābūt uz pusi mazāk draugu, jo puse spriežot pēc citu reakcijas, man būtu jānošauj un jānosauc daiļrunīgos lamuvārdos. Pirms, vai pēc nošaušanas tas pat nav būtiski. Šķiet, man pašam arī šai sakarā vajadzētu būt vismaz ar zilu aci, jo ir gadījies uzvesties, kā sivēnam. Tiesa es vienmēr esmu atlīdzinājis savu nodarījumu, ja pavisam godīgi tad tikai vienreiz esmu nodarbojies ar kaitniecību, bet tas arī nav būtiski. Jo tā atlīdzināšana ir tāds Haralda variants - "Jā, es nospļāvos, bet saslaucīju". Es gribēju pateikt, ka ir cūcības un ir dzērumā sastrādātas nelietības kurām nav nekāda sakara ar cilvēka kultūras līmeni. Man visu tusiņu laikā, kuri pie manis nto gadu laikā ir bijuši ir notikušas tik daudzas šīzes, ka man jau sajucis skaits un, kurš ko kuro ir darījis, nedarījis salauzis, vai saplēsis. Izsists logs, ntās glāzes plīsušas, netīšām pievemta grīda ntās reizes, vēl tikai "pietrūkst" pačurāšana istabā. Jo, redz spļāvējs istabā jau bija. Protams ir lietas, ko es nevaru pieņemt un tās ir cūcības - par tualetes apmīzšanu es vēl joprojām esmu dusmīgs un arī par spļaušanu neesmu mierā, taču pārējais ? Tie ir nieki. Saplīsa stikls - pērc jaunu, saplēsi glāzi - atnes jaunu vietā. Un viss, bez nekādas apvainošanās...