 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
.
Nu beidzot šorīt atbraucu mājās no iecirkņa. Divas diennaktis sanāca kopā negulēt. Bt vispār bija jautri :D Līdz brīdim, kad es uzzināju, ka Rīgā Saskaņas centram 33% ... Plus Šlesera balsis vēl un Rīgas mērs būs Šlesers, bet Rīgā savukārt tiks palielināts krievu valodas lietojums. Nebrīnaties, ja nākamo 4 gadu laikā Rīgā redzēsiet daudzmiljonu projektus, bet tai pat laikā redzēsiet strauji pieaugošo sociālo spriedzi. Jebšu runājot vienkāršāk - SC Šleseram ļaus bīdīt visus viņa iecerētos projektus, bet Šlesers palīdzēs SC īstenot Rīgas maksimālu pārkrievošanu, bet Rīgā trūks naudas daudz kam nauda būtu jāatrod primāri, bet netrūks nauda nevienam no daudzajiem daudzmiljonu projektiem. Pilnīgi pretīgi būs turpmāk braukt uz Rīgu, zinot, kas tur ir pie varas... Pārcelšos uz Kuldīgu, tur vispār neviena krievu partija pat nekandidēja vēlēšanās. Jā, mēs latvieši ne tuvu neesam ideāli, bet šeit ir Latvija un tās ir mūsu mājas, kāpēc mūsu mājās mūs mēģinās piespiest nejusties kā mājās, bet kaut kādiem iebraucējiem tiks ritināti paklāji ? Tāpēc, ka cilvēkiem pietrūka drosmes, gribas un prāta nobalsot par tiem kuriem vajadzēja. Un skumji ir tas, ka par Saskaņas Centru un LPP/LC Rīgā nobalsoja diezgan daudz latvieši, vienkārši procentuāli nesanāk tā, ka latvieši balsoja tikai par kādu no latviešu partijām [izņemot LPP/LC]. Skumji un vispār par šito ir diezgan dranķīgs garstāvoklis.
Kā lauzta tāle,
sabrucis debessjums,
Tu tomēr tur spīdi,
bet par tālu šis ceļojums.
Man pirmā pietura būs pirmais stabs,
otrā pietura būs grāvis,
es vēl redzu Tevi,
vēl aiziet neesmu Tev ļāvis.
Kaut jupis Tevi būtu rāvis,
man noberztas kājas,
kaut jupis Tevi būtu rāvis -
man sirds bez Tevis stājas.
Viss - es neiešu tuvāk,
es grimšu
un ej ar kādu citu
pastaigāt gar jūras krastu,
izvēlies citu dzejnieku sev par mastu.
Man šodien ir smaids uz lūpām,
es neiederos,
jo šodien ir bēru diena.
Apbērēja prieku, zem lazdas.
Man rītdien būs bēdas lūpu kaktos,
es neiederēšos,
jo rīt būs prieka diena.
Prieks celsies no miroņiem.
Vilciens aizgāja šodien
un aizies arī rīt,
man, kā bezbiļetniekam -
nokavēt neapnīk.
Glāzes saplīsušās savāks kāds,
nelīmēs, bet izmetīs,
manu sirdi nevāks neviens,
nelīmēs, bet neizmetīs
un tā gaidīs atdzimšanu,
Tevi - manu atdzimšanu,
manu laimi, dzīvesprieku,
Tevi - manu lietusargu,
manu prieku, visdārgāko nieku.
Es ar rokām pieskaršos mākoņiem,
ar degunu - saulei,
ļaušos es laika ritējumam,
kad Tu kārtējo reizi aizej.
Tu, par mani atkal pasmiesies
un iespersi starp kājām,
bet tas atkal uz mani neattieksies,
jo Tu vienmēr pārnāc mājās.
Es pie durvīm Tevi gaidīšu,
ar suņa acu skatu,
Tu mani prom raidīsi
un spersi soli platu.
Mēs atkal būsim pāris,
es - muļķis,
Tu - varmāka,
es būšu balons,
bet Tu - adata.
Es zinu, ka es varētu sarakstīt grāmatu. Zinu un varētu ir atslēgas vārdi.
Manu mazo eņģelīt,
vai drīkst padusēt uz Taviem spārniem ?
Un Tavu sirdi paklausīt, vai drīkst ?
Es gribu dzirdēt, kā tur mani sapņi kūsā.
Laiks, gan mērca manu taurenīti rūsā,
bet, vai tamdēļ jālec Mūsā ?
Mana dienišķā korozija, nudien nav unikāla,
to var dabūt nost ar mīlu intelektuālu.
Dažreiz vajag tā pamatīgi - ņemt un samest visas mantas, kaudzē, istabas vidū, lai var izmest lieko un smuki, pēc tam vajadzīgo sakārtot plauktos. Tāpat ir arī ar manu dvēseli, sirdi, vienvārdsakot - iekšējo pasauli. Izrunāties ar cilvēkiem līdz galam vairs nemāku, nemāku vairs citus mēģināt piespiest sevī klausīties. Manas problēmas nav unikālas, tūkstošiem cilvēku dzīvē ir bijis tāpat. Lai gan - ko es vispār zinu par cilvēkiem ??? Man pēdējā laikā labāk patīk klusums. Es esmu optimists - vislielākais. Ikdienā, rutīnā, strādājot. Es esmu pesimists - vislielākais. Esot ar draugiem, sadedzinot kārtējās savas dzīves apnicīgās minūtes - pie datora, kā arī domājot - diez kāds ir manas nākotnes izredzes. Es lielā mērā esmu kļuvis imūns pret to, kas pašlaik notiek. Krīze ir - kaut kur attālināti, draugi ir - dažreiz. Vispār viss ko esmu izstāstijis par sevi nopietnu saviem draugiem, par savām problēmām bija par to vien, ka es dažreiz jūtos nomākts. Un to pašu pateicu tikai vienu reizi mēģinot palīdzēt cilvēkam kuram pašlaik ļoti, ļoti ir nepieciešama uzklausīšana. Kas vispār ir patiess draugs ? Es vairs nesaprotu šī vārda nozīmi un draudzībā bieži vien iepinu savas nepiepildītās fantāzijas par to, kas ir draugs. Es jūtos slikti par to, ka neviens no draugiem par mani neinteresējas, ja vien pašiem ko nevajag, bet no otras puses - es negūstu lielu apmierinājumu arī viņus satiekot. Šķiet jūs tomēr kaut ko no manis nolaupījāt. Smieklīgākais, ka ne jums vajadzēja nekā. Bet ko nu par to. Viss tāpat ir pietiekoši dīvaini, lai vēl sāktu domāt par to, ka nez kādi tur notikumi 1,5 gadus atpakaļ būtu tik ļoti ietekmējuši manu dzīvi šobrīd. Laikam tas vienkārši būtu stilīgi un ērti pie visa vainot vienīgos divus cilvēkus, nez cik gadu laikā, kuriem patiešām par mani bija kāda savādāka interese... un šito es nemāku paskaidrot. Es vispār daudz ko nemāku paskaidrot. Ne to ko domāju, ne to ko vēlos. Škiet, es vispār dažubrīd nesaprotu - kam man šī dzīve. Dodiet citu! Jā, bet citu jau nedos, tā kā būs vien bezmērķīgi jāplūst pa upi tālāk, tālāk - kaut kur. Un ar vārdu apjucis - es vispār neko nepaskaidroju - ne sev, ne kādam citam. Un es vispār esmu ļoti tālu no ideāla. Nē, ne jau par izskatu es šoreiz runāju [H: "Tava seja izskatās tā it kā tai tanks būtu pārbraucis pāri"], bet gan par mani, kā cilvēku. Pat ne, kā cilvēku - kā draugu, paziņu, brāli, dēlu un v.. bļāviens gribēju pateikt, kā vīru. :D Lai, gan doma, ka es varētu būt labs vīrs mani uzjautrina, tomēr jāsaka, ka problēma nav tikai tajā apstāklī, ka ne man draudzenes, ne pusdraudzenes... Laikam eju sviestā ? Lielā mērā jā, jo ažubrīd es vispār nedzirdu ko man saka. Es nedzirdu, ka cilvēki ar mani runā. Vai arī dzirdu, bet nedzirdu ko tieši saka. Uh, cik ļoti šis izklausās dzirdēts kādās vairākās grāmatās, lai gan tīri tehniski ņemot - grāmatu dzirdot būtu jāvēršas pie ārsta. :D Patiesība ir tāda, ka es jūtos slikti, ka neuzmācos saviem draugiem/paziņām ar sevi, bet satiekot viņus es jūtu vien īslaicīgu prieku... viņi man apnīk... tas nav godīgi pret nevienu, ja es pasaku - es gribu Tevi satikt, bet pēc tam sēžot, dzerot tēju un runājoties domāju - kaut Tu ātrāk ietu prom. Man šķiet varbūt vajadzētu izdomāt sev kādu iedomu draugu ? Kaut kādu "Klausu" un "Rastiju" būtu man divi ideālie draugi, kuri man uzklausītu tad, kad būtu kaut kas klausāms un runātos ar mani, ja viņiem būtu, kas stāstāms. Un tad arī es pats kļūtu labāks - es censtos būt labāks. Ziniet - es esmu, kā diktofons - spēju ierakstīt citu teikt, protu arī atskaņot, bet tad, kad iir nepieciešama pašiniciatīva tad nekas nenotiek. Vai es esmu vienīgais kuram liekas, ka cilvēku satiksme Rīgā ir neveikla un, lai izmuktu no saskriešanās ir jāizliekas, ka nevienu neredzi ? Es nesaprotu, vai es skrienu cilvēkiem virsū, vai viņi skrien virsū man, bet ja es skatos, kas man nāk pretī tad dažreiz tas beidzas ar sadursmi, bet ja ieņemu vienu iedomātu punktu paŗi viņu galvām - tad viss ir kārtībā. Jā.
Es vēlos nodefinēt savas sajūtas
un ielikt tās burciņā,
jo apjukumā nejūtos labi,
vēl sliktāk - nekā turziņā.
Es vēlos dzīvot pāri savām vājībām,
visas dienas gulēt sūnās,
un saspraust dūnas -
domās sliktajās.
Kāds mani panāk vienmēr,
pat kalna virsotnē
un tieši tāpēc es mūku -
lai mani sameklē!
Arī durvis veru ciet,
jo ikreiz uzrodas, kāds ar atslēgām,
es vēlētos prom iet -
bez jums un bez cerībām.
Bet ir jau arī citas debess puses !
No kurām nāk skumjas -
kuras tup un klusē,
bet grauž.
Sagrauž, salauž, iznīcina,
līdz no prieka
vairs nav ne miņas.
Cik akurāti sarēķināts viss -
tas, kurš sevi dedzina,
tas, kurš sevi posta -
nekad nevar atrast plostu.
Tad, kad neordinārais apjēdz, ka viņš ir neordinārs un sāk ar to lepoties - viņš kļūst par visparastāko ordināro cilvēku. Pat vēl sliktāk viņš kļūst par vispretīgāko, paštaisnāko ķēmu pasaulē.