Atgriezos no Londonas ar visādām domām galvā un tukšāku bankas kontu. Lai neizplūstu garākās detaļās, zemāk būs 10 punkti, kas raksturo manu braucienu.
1. Londona nav mana pilsēta. Pat ja tā piedāvāja saulainu laiku, jaukus cilvēkus un miljons citas lietas, sirdij krietni tuvāka ir Dublina (protams, tikai pēc Rīgas. Nothing tops Riga.)
2. Paši labākie mirkļi bija tie, kurus pavadīju viena pati pilsētā, - rīti Chelsea rajonā; braucot metro, ausīs skanot Lata Mangeshkar un Vampire Weekend; nesteidzīgi iepērkoties Carnaby street rajonā.
3. Esmu tā pārdzērusies Staburags kafiju, ka man jau pretīgi metas, skatoties vien uz to nāriņas logo vai redzot fotošopētas bildes iekš tumblr.
4. UN. Esmu tā iztērējusies, ka aizliedzu sev šodien iet uz H&M un Lanvin simbiozes atklāšanu (kas kopumā ir nasing spešal)
5. Note to self - labas must-go-back vietas ir Camellia's tea house @ Soho (Kingly Court), Napket - snob food restorāns (labākais tiramisu everrr!!!) un Liberty department store.
6. Saruna ar Ļenu par attiecībām un darbu, izejot praktiski visu pirmo zonu. Dažreiz viss, kas ir vajadzīgs, ir saruna un gara pastaiga.
7. Klasiskās tūrismas vietas aka Lielbens, Haidparks un co - un es atgriezos atpakaļ 1998. gadā.
8. Patīkamas mini epizodes: saruna ar elektroniskās mūzikas veikala pārdevēju no Belfastas, vizināšanās uz karuseļiem, iemaldīšanās japāņu produktu veikalā.
9. Gada laikā, ko pavadīju Īrijā, latviešu valodu uz ielām esmu dzirdējusi labi ja 5 reizes. Londonā 2 dienu laikā tas bija tikpat.
10. Kopsavilkumam, šis brauciens, salīdzinot ar iepriekšējo, ir krietni citādāks - galu galā pagājuši veseli 12 gadi, vietas ir nedaudz mainījušās, tendences un intereses arī. Nožēloju vienīgi to, ka neaizgāju uz Vorhola izstādi Tate Modern, nebiju uz London Eye un nenopirku to Van Cleef & Arpels parfīmu. Bet citādi man patika, labs atvaļinājums.

Progress veselībā - vismaz neatklepoju zaļo šļuru.
Mistika - iztērēju visu algu, tāpēc parīt ņemu overtaimu. Lieki 200 eiro nepatraucēs.
Runājot par darbu, mums sākās elles periods. Galva plīst pušu, sapņoju par pāreju uz citu nodaļu, iegūstu kontaktus.
Esmu nogurusi (tas jau vairs nav nekāds jaunums).
Vajag mainīties. Man vēl nav gana, nav vēl.
Ar jaunskungu kā parasti - nekad nekas nav skaidrs. Abi plānojam tikai pāris dienas uz priekšu. Abi zinām, ka ilgi mūsu attiecības nevilksies. Bet mums vēl ir labi - viņš paņem manu roku un nobučo pieri, kad skatāmies "Draugus", es apķeru viņu, kad guļam. Jokojamies, mīlējamies, ejam uz supermārketu. Kad mēs izšķirsimies, jūs taču nedusmosiet, ka es te gaudošu pret mēnesi? (noteikti, ka nē)
Palasīju vecos postus. Secinājums: agrāk es rakstīju interesantāk, lai gan neteiktu, ka dzīve bija diži interesantāka.
Visādi citādi man tagad ir interesanti - nekad nevaru zināt, ko atnesīs rītdiena - paniku vai čilautu, laimes lāci vai tupu skatīšanos griestos. Dzīve laikam.

Mana māte pēdējā laikā sākusi mani kaitināt - piekasās pie katra sīkuma, katru reizi, kad ierodos mājās, noskatās uz mani baltu aci, ienāk istabā, lai parunātu, bet visas viņas sarunas aprobežojas ar kaut kādu debīlu kritiku vai asu dzēlienu. Parādu bildes, viss, ko viņa pamana ir, ka redz' šalle viņai nepatīkot. Vatdefak, dāmas un kungi?! Tā arī neizturēju un pajautāju, uz ko viņa atbildēja, ka nezina - viņai kaut kas manī pēdējā laikā nepatīkot. Vai nu mans stils, vai tas, ka pēdējā laikā pārāk bieži nakšņoju Dublinā, vai vēl kaut kas. Nezinu, bet man pat komunicēt ar viņu nav vēlmes. Staigā tāda izbesījusies, jo, redziet, 4 dienu brauciena vietā viņai tiks tikai 2 dienas uz Parīzi un mājās nav meitiņas, kuru kontrolēt. Bet ko gan es saprotu, es taču esmu tikai 24gadīgs bērns. Akvai, akvai.