Izeju ar draugu no viņa rajončika mini-supermārketa, pagrieziens pa kreisi, a tur mums pretī spilgti dzeltenā kreklā un šortos nāk mans bijušais. Neveikls smaids un čau no manis, tas pats un tikpat neveikls no viņa, drauga aši novērstais skatiens kaut kur uz zaļajiem kokiem. Meiteņu fantāziju seriālā "You were wrong and made me strong" (vaiarīkāturbija) viss izskatās daudz krutāk - nu, pilnīgi tur Kannu zelta palmu prasītos. Dzīvē, savukārt, neērtas 10 sekundes.

Šonakt trijos pamodos no pīkstināšanas uz mobilo. Kaut kāds nepazīstams numurs turklāt, un lai visu padarītu vēl labāku, atnāk īsziņa "Don't slEep!" (tieši tā, ar lielo E). Draugs miegaini noburkšķ, es miegaini nolamājos un guļam tālāk.
Nākamajā rītā draugs izmeta joku par bijušajiem boifrendiem, kuri man tekstina un neliek mieru. Nosmējos, taču doma palika un dīvainā kārtā nelika mieru. Atnākot uz mājām, izraku savu veco ēriksonu, kurš saglabāja visus numurus. Un tur tas bija - numurs, kuru no blekberija izdzēsu, lai nemaisās pa tagadni. Pat pēc tā, ka izdzēsu viņu no feisbuka, viņu tas neattur. Dusmās nolamājos un izteicu visu sāpi Mirjamai, kura mani mierināja ar faktu, ka man tagad ir labāk nekā viņam: man ir kāds, kuru mīlu un kurš mīl mani, bet viņš dzer sestdienas naktīs un domā par mani.

Vot, paskaidrojiet man to vīriešu loģiku, kuri nolemj, ka vot, vajag tev uzrakstīt kaut kur ap trijiem naktī (un tu, protams, esi pohaina no ballītes) ar jautājumu "Vai tu guli?"
Nē, ko tu?! Es pulēju mēbeles. (te vēl pieliku "bļeģ", bet tad sapratu, ka tas izklausījās jau pietiekami sarkastiski, tāpēc izdzēsu)
Un vēl, ja viņš tagad domā, ka es skriešu kā tāds suns aka "Reksi, Reksi, Reksi!" katru reizi, kad viņš mani pasauks vai arī viņš sagribēs nokniebties vai palikt pa nakti, viņš var iet...uuuuuhhhhh!!! Man jāaiziet dušā noskalot pohainumu un dusmas.