Man ir vairāki jautājumi:

1. Kā lai biedabū sevi aktīvi sportot aka rutīna aka kur raut motivāciju, lai vasarā es būtu pilnīgi gatava sērfošanai?
2. Kā lai piespiest sevi celties tajos bļaģ-fakin-piecos-no-fakin-rīta, ja aiz loga vai nu bezbožna līst vai arī viss ir sasalis?
3. Kā lai pasūta pretīgu klientu tā skaisti-smalki, lai viņš nesaprot, bet lai man ap sirdi paliek silti?
4. Kā lai uzlabo savu Q4 target, lai dabūtu bonusu kontā? (darba jautājums. vēlams savienot ar punktu 3)
5. Kā lai ātrāk tiek uz vēlamo dokumentu pārbaudes nodaļu, nenobeidzot nervus esošajā nodaļā? (supervaizeri, es tevi mīlu, bet manas smadzenes kūp)
6. Kā lai saprot, ka pseido attiecības nav attiecības un draudzība tomēr ir citādāka, nekā es to parasti iedomājos?
7. Kā lai būt kopā, neesot kopā? (kaut kā neskan tas jautājums gramatiski)

Labi, tas viss ir retoriski, man ir jāizguļas, jāsēžas šonedēļ pie stūres un jāsagatavo runāšanas punkti intervijai, jāmācās spāņu valoda, jānopērk dzimšanas dienas dāvana jaunskungam (pizdec, es zināju, ka skorpioni ir fakd ap, taču kaut kādā citādākā nozīmē), jāsaplāno Londonas brauciens līdz detaļām un jāizvēlas labs hostelis, jānopērk šalle un cepure, jāuzraksta ungāram, jāatbild uz vairākām vēstulēm, kuras gaida atbildi, jāaizsūta bildes, jānopērk augstpapēdenes lakruā stilā ziemassvētku masku ballei (fancy shit advancētā kultūras namā, pilnīgi prasās šampanieti) un vēl kaudze ar "jā...".
Bet vispār es esmu kruta - izārstēju alerģiju, šodien palīdzēju jauniņajai kolēģei ar sarežģītu meksikāni, tad mums vēl bija call listening topošajiem kolēģiem, kuri klausījās manas sarunas ar atplestām mutēm un nevarēja izsekot visu uz datora, un tad vēl manas auto apdrošināšas disks ir atnācis. jezus marija.
man tak vēl jūs visus jāizlasa. tāpēc sāksim labāk ar šo jautājumu: zaķīši, kā jums klājas?

Progress veselībā - vismaz neatklepoju zaļo šļuru.
Mistika - iztērēju visu algu, tāpēc parīt ņemu overtaimu. Lieki 200 eiro nepatraucēs.
Runājot par darbu, mums sākās elles periods. Galva plīst pušu, sapņoju par pāreju uz citu nodaļu, iegūstu kontaktus.
Esmu nogurusi (tas jau vairs nav nekāds jaunums).
Vajag mainīties. Man vēl nav gana, nav vēl.
Ar jaunskungu kā parasti - nekad nekas nav skaidrs. Abi plānojam tikai pāris dienas uz priekšu. Abi zinām, ka ilgi mūsu attiecības nevilksies. Bet mums vēl ir labi - viņš paņem manu roku un nobučo pieri, kad skatāmies "Draugus", es apķeru viņu, kad guļam. Jokojamies, mīlējamies, ejam uz supermārketu. Kad mēs izšķirsimies, jūs taču nedusmosiet, ka es te gaudošu pret mēnesi? (noteikti, ka nē)
Palasīju vecos postus. Secinājums: agrāk es rakstīju interesantāk, lai gan neteiktu, ka dzīve bija diži interesantāka.
Visādi citādi man tagad ir interesanti - nekad nevaru zināt, ko atnesīs rītdiena - paniku vai čilautu, laimes lāci vai tupu skatīšanos griestos. Dzīve laikam.

Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka satiekat cilvēku un jau pēc kāda relatīvi īsa laika saprotiet - jā, šis ir īstais. Kā ir?