Lielāko daļu no manām saulainajām bērnības atmiņām pavada mūzika un ceļš. Mūzika, visticamāk, tāpēc, ka toreiz fonā skanēja radio vai mana atkarība kasešpleijera izskatā. Piemēram, ceļš Rīga - Tallina. Magnetola atskaņo Queen - Radio Ga Ga un nepārtraukti drillē toreiz, manuprāt, krutāko kaseti ever - "Atbalss 100". Popdziesmas no astoņdesmitajiem - tur Foreigner ar "I want to know what love is" un A-HA, kuri, šķiet, bija mani pirmie Backstreet Boys. Vai arī mani jaunie tīņu gadi un radio atskaņotais "If I ever feel better" no Phoenix, kuru es pārrakstīju kasetē (jo neviens toreiz man neiedomājās uzdāvināt cd pleijeri) un ar ķemmi-mikrofonu lēkāju pie spoguļa. Es pilnīgā nopietnībā uzskatu, ka šī ir viena no mana soundtrack of my life skaņu celiņa, jo joprojām to nespēju pārstāt klausīties un mēmi plātīt muti.
Vai arī piemēram morālā trauma. Ceļš Tallina - Rīga. Magnetola atskaņo The Beatles - Girl. Brīdī, kad bītli saldkaisli dzied "Giiiiiiiiiiiiiiiiiiirl - FSSSSSSSSSSSSSSSSSSSSS", pār manu ķermeni pārskrien drebuļi. Man tas FSSSSSSSSSSSSSSSS ir tā iesēdies smadzenē, ka ne Jesterdeji, ne Džūdas to nevar izdzēst (kuras man, starp citu, nemaz nepatīk).

Es to visu tāpēc, ka šodien aprit divi gadi, kopš esmu Īrijā un mani pārņem viegla nostaļģija pēc Latvijas, prātu nepamet mirklis no bērnības: ceļš Preiļi - Jēkabpils, vasaras vakars, tētis pie opeļa stūres un pa radio atskaņo "Sultans of Swing". Un es zinu, ka tūlīt būsim mājās, es ēdīšu rabarberus cukurā un laukā ducinās pērkons. Un viss būs labi.

Šis atvaļinājums man ir izmaksājis par daudz.

Tā kā Vācijas brauciens bija viens vienīgs izrīšanās, piedzeršanās un kniebšanās festivāls, mēģinu nodzīt lieku kilogramu-divus, lai nākamnedēļ kaut cik normāla atrādītos latvju tautai (jo Latvijā cilvēki ir iedomīgi un ieciklējušies uz ārējo, un nemēģiniet mani pārliecināt par pretējo, jo es jūs nedzirdu un negribu dzirdēt, LALALALALALALALALA!!!!!). Treneris Entonijs man parādīja kaut kādu pilašu vingrinājumu vēderam, tas ir tā:
guli uz muguras, pacel kājas, izveidojot nevis 90 grādu bet 120 grādu leņķī (nu, lai presīte sajūt), rokas pa sāniem, pacel galvu, pacel rokas un как начнём махать (galvā skaitīt 1001, 1002...)!! sporta zāles vīrieši par mani klusībā iesmej. Piemēram, man blakus nodaļā strādā viens tāds itālis, kurš atnākot uz sporta zāli, ieslēdz 70.gadu disko; vobšem viņš, vienmēr mani ieraugot, jautā - Nu, tu jau lidoji???
Un tagad pie sāpīgās daļas - dienu pārtiku no vieglākiem produktiem, sporta zālē izpildīju "lidojošo vistiņu" un citas lietas, a tagad atnākot uz mājām uztaisīju sviestmaizes ar čedaru, tomātiem un kaut kādu zviedru laša pastēti no Ikejas.
Šitā es ar savu lidojošo vistiņu nekur tālu netikšu :(