Cepinoties saulē, aizmigu uz balkona. Kad pamodos, sapratu, ka man kaut ko ļoti vajag. Šādi jūtoties pagāja viena stunda, un tad es sapratu...

MAN ĻOTI GRIBAS PERSIKU SALDĒJUMA KOKTEILI "NOSTAĻĢIJA"!! GLUŽI TĀPAT, KĀ MANĀ BĒRNĪBĀ JĒKBAPILS UNIVERSĀLVEIKALA PIRMĀ STĀVA KAFEJNĪCĀ!! TŪLĪT PAT!!!!!!!!!!!!

Atnāku nogurusi no kārtējās jogas nodarbības, ieeju lielajā istabā, skatos, uz Eilīnas ledusskapja (lielā istaba savienota ar virtuvi) divas tukšas alus pudeles. Eju pie sava ledusskapja, uzmetu vēlreiz skatu tām pudelēm. "Zelta alus".
Zelta alus. Lieliem latviešu burtiem.
Pienāku, paņemu rokās. Raksīts "A/S "Aldaris"".

Nodomāju однако! un aizgāju uz savu istabu.

Izskrējām šajā aukstajā un saulainajā dienā ar tēti cauri parciņam, a tur BAAAM! - 200 m gara rinda pie vēstniecības. Čubriki no visas Īrijas sabraukuši, stāv ar uzrautiem pleciem, šur tur latviskā mēlē, šur tur krieviskā, sigaretkas mutē, mums priekšā čangaļu čalīši jau ierāvuši viskiju, viens, vislielākais vepris, jau paspējis piemaukties. Te pie tēta pienāk klāt Andrejs, vecāku paziņa. Saruna pārgāja krievu valodā - kā iet, ko dari, kā darbs, kā sieva? Te pēkšņi Andrejs jautā: "A jesļi ņe sekret, ti za kogo golosueš - za belih, iļi za krasnih?" Tētis, savukārt, nervozi iesmējās: "A jesļi ņe sekret, kto belije, a kto krasnije? Provokacija jesķ provokacija, i ja prosto prišol progolosovatj." Tā šo tēmu arī izbeidza, aizstājot to ar darbu un sadzīves problēmām. Pēc laika pienāk Svetlana ar dēlu, Andreja sieva, visi turpinām draudzīgi salt un sarunāties.
Jau no sākuma bilde bija skaidra - Andrejs ar Svetlanu nobalsoja "par", es ar tēti - "pret", draudzīgi paspiedām roku un izklīdām katrs uz savu pusi. Dzīve turpinās.