Ēdu arbūzu, skaitu dienas. Trešdien pēc darba pa taisno pakot koferus un uz lidostu. Uz mājām, uz mājām - mājās būs rupjmaize ar dzintaru un gurķiem no dārza, mājās es dzeršu bauskas tumšo, braukšu uz laukezeru un mīlēšos pļavā.

Jau otrais, kuru neapmeklēšu. Tikai, atšķirībā no 2010. gada, kad kodu pirkstos un skaudīgi vēros draudziņu bildītēs, šogad to nemaz nevēlos. Un noteikti ilgi vēl nevēlēšos.

Mani visu laiku nomoka murgi kaadas konkreetas lietas sakaraa, kas mani gaida darba epasta kastiitee.
Shodien kraameejam chemodaanu un naktii izbraucam. Kaut kur Francijaa muus riit gaidiis kugjis, lai mees leeniiteem aizpuksteetu uz Auksto Salu. Es negribu atpakalj, bet es ariidzan nezinu, kur es gribu buut.
Maajaas buushu tieshi uz Riigas sveetkiem, tad panjemsim teeta mazdu un buus mana kaarta draudzinjam paraadiit savu teevzemiiti.