Draudziņš uztaisīja nepanesamības testu un atklājās, ka viņam ir vēl sūdīgāk nekā man, tāpēc mēs šodienu atzīmējām Īrijas augstākajā pabā (t.i. atrodas visaugstāk no jūras līmeņa) ar mūsu pēdējiem neatļautajiem ēdieniem (viņam - veģetārais karijs ar pupiņām un kaut kādu krējuma mērci, kurus nedrīkst (pupiņas un krējumu); man, savukārt, cepts lasis ar mērci (arī nedrīkst), kā arī kartupeļu biezeni (tur vispār ir piens un sviests)) un gājām uzspēlēt golfu.
Golfa spēlēšana vispār bija mana pirmā reize. Iedomājieties, ir diezgan drēgns pēc-lietus laiciņš, turklāt tas ir kalnos, gaisā virmo rudens un apkārt nav neviena, un tu tik sit un sit tās bumbiņas. Es šādus mirkļus sauktu par dzīves svinēšanu (neskatoties uz to, ka man atkal ir uzpūties un sāpīgs vēders, bet tas tā).

Šodien, pēc 2 gadu pārtraukuma, atkal aizvilkos uz botānisko dārzu. Sildīja saulīte, apkārt staigāja pārīši un skraidīja bērni, hipsteris pie ezera kaut ko zīmēja ar akvareļiem, draudziņš smaidīja. Un es stāvēju pie ceriņu krūma un ostīju, ostīju kā tāda toksikomāne. Jo tiklīdz es jūtu ceriņu smaržu un aizveru acis, es automātiski nonāku pie vecmammas laukos, kur gaiss ir tīrs un svaigs, silda saulīte un pūš silts vējiņš, Reksis skraida, pa radio skan Latvijas Radio 1 koris, tūlīt atskries Dana un mēs brauksim ar riteņiem līdz tuvākajam miestam pirkt saldumus vai arī turpat uz upīti peldēties. Tādos brīžos ļoti piektrūkst māju.

Nopirku virtuves kombainu ar baigo atlaidi un blenderī uztaisīju savu pirmo smūtiju. Divi āboli, bumbieris, kivi, sauja rukolas, ūdens un nedaudz kļavu sīrupa. Mans zaļais veselības Frankenšteins!