Izskatīju visus jūs ieteikumus par vislabāko sejas krēmu, padomāju i par l'oreal, i par body shop (alvejas krēms bija pārāk šķidrs priekš manas sausās ādas, toties esmu ieinteresēta burkānu krēmā), Latvijā esot apskatīšu, kas tas par monstru bioderma un iečekošu arī krievu eko-šmeko, bet pašlaik iegādājos Avene Rich Compensating Cream.Cena ir vidējā līmeņa, bet pats krēms ir ļoti patīkams.
Atgriezos arī pie savas mīļākās dušas želejas, kas smaržo pēc ingvera un citronu cepumiem un padara mani laimīgu.
Bet nu pietiks par sīkumiem - jāiet gatavot un pēc tam jāmācās tam bubuļeksāmenam, a to firma neatmaksās naudu, ja nenolikšu labi.

Rīt uz vēstniecību pieteikties jaunajai pasei (cerams, ka viņi beidzot pamainīs manu vārdu!!).
Parīt atlidos draudzene un sāksies sāga "Meklēju darbu".
Pēc trim nedēļām Parīze, bet viesnīca/hostelis tā arī nav atrasti.
Izskatās, ka šogad dzimšanas dienu un Jāņus svinēšu mājās. Tas nozīmē tikai vienu - atkal atjaunot savas baltās tiesības, lai varētu braukt ar mazdu!
Par glutēnu vispār runāt nevēlos, tikai kalni un lejas, kalni un lejas.

Zaķīši, iesakiet man kādus Vācijā dzīvojošus cibiņus, kurus var palasīt (zimbabvi un jūdu nepiedāvāt)!

Es tiku kristīta 8 gadu vecumā Sv. Marijas Magdalēnas klosterbaznīcā (tā, kas pie Saeimas). Atceros, ka tā bija ārkārtīgi karsta diena un atpakaļceļā visi braucām mūsu mazaja opelītī un mašīna bija sakarsusi līdz kādiem 45 grādiem. Teorētiski es skaitos katoliete, bet praktiski esmu agnostiķe. Dažkārt patīk aiziet uz baznīcu un pasēdēt tāpat vien klusumā, tikai ne pārāk ilgi, jo tad jūtu kaut kādu emocionālu vakuumu. 10 gadu vecumā izteicu vēlmi kristīties arī vecticībnieku baznīcā, jo mamma ir vecticībniece, taču tā, man šķiet, bija tāda mirkļa iegriba, laikam aiz cieņas pret mammu (ja godīgi, pat neatceros kāpēc).
Baznīcā precēties gribētos, lai gan šķiet neesmu izgājusi to visu procesu, lai varētu sūdzēt grēkus un tā. Bet tā kā Latvijā tagad ir vienalga, kur precēties, laikam gribētu uz kāda lauka zem ozola, bet tā jau cita tēma.