Viegli pohaina un ļoti nogurusi atkratījos uz darbu pēc savas vakardienas helovīnballītes. Labākais vēl bija tas, ka kaut kur pēc vieniem naktī dzīvoklī ievēlās Eilīna ar savu Dermotu, kuri skaļi dauzīja durvis, un Dermots pēkšņi sadomāja atvērt mūsu istabas durvis. Dāmas un kungi, kurš, joptvaju, normāls cilvēks pēc pusnakts pēkšņi sadomās ielauzties kāda cilvēka istabā, iepriekš nepaklauvējot, un neaizmirstot faktu, ka šis cilvēks iepriekš redzēts tikai 2 reizes?! (A ja nu mums tajā momentā būtu SUM LUUUV????????)
Ejam tālāk. Es te lasu par Barselonu un kā viņi aplaupa nabaga tūristus. Jautāju kolēģiem un draugiem, skatos netā, vai Barselona ir droša pilsēta - visiem atbilde viena:
"Jā, Barselona ir droša, tikai:
a) turi visas mantas pie sevis un vaktē 24/7
b) nekādā gadījumā nestaipi līdzi fotoaparātu fotoaparāt-somā. Un pasarg' Dievs, nekādu aparātu ap kaklu.
c) neizmanto karti. ja nu gadījumā ļoti vajag, tad ej uz kafejnīcu un skaties tur (un vaktē savas mantas, for fucks sake!!!). Bet vēl labāk, ja izmantosi savu kristālbumbu, kura tevi aizvedīs uz Ramblām.
d) Las Ramblas. Neskaties ielenēm acīs, viņas tev izvilks visus eirikus (sievietēm arī?)
e) nestaipi visas mantas līdzi, noliec daža viesnīcas seifā
f) neturi maku somā
g) nevalkā šortus, jo šortus valkā tikai tūristi, barselonieši ne."

Ļoti droši indeed.

Salīdzinot ar Barselonu, Budapeštā es valkāju šortus, skatījos kartē, staigāju ar fotoaparātu ap kaklu un darīju vēl 101 "ne". Dārgie draudziņi, tā kā lielākā daļa no jums ir bijusi Barselonā, lūdzu apskaidrojiet, kā tad īsti ir ar to drošību (drīzāk nedrošību)? Jo Madridē man nekas tāds nenotika, lai gan tā arī tāda "karmaņņiku" vieta vien ir.

Lielāko daļu no manām saulainajām bērnības atmiņām pavada mūzika un ceļš. Mūzika, visticamāk, tāpēc, ka toreiz fonā skanēja radio vai mana atkarība kasešpleijera izskatā. Piemēram, ceļš Rīga - Tallina. Magnetola atskaņo Queen - Radio Ga Ga un nepārtraukti drillē toreiz, manuprāt, krutāko kaseti ever - "Atbalss 100". Popdziesmas no astoņdesmitajiem - tur Foreigner ar "I want to know what love is" un A-HA, kuri, šķiet, bija mani pirmie Backstreet Boys. Vai arī mani jaunie tīņu gadi un radio atskaņotais "If I ever feel better" no Phoenix, kuru es pārrakstīju kasetē (jo neviens toreiz man neiedomājās uzdāvināt cd pleijeri) un ar ķemmi-mikrofonu lēkāju pie spoguļa. Es pilnīgā nopietnībā uzskatu, ka šī ir viena no mana soundtrack of my life skaņu celiņa, jo joprojām to nespēju pārstāt klausīties un mēmi plātīt muti.
Vai arī piemēram morālā trauma. Ceļš Tallina - Rīga. Magnetola atskaņo The Beatles - Girl. Brīdī, kad bītli saldkaisli dzied "Giiiiiiiiiiiiiiiiiiirl - FSSSSSSSSSSSSSSSSSSSSS", pār manu ķermeni pārskrien drebuļi. Man tas FSSSSSSSSSSSSSSSS ir tā iesēdies smadzenē, ka ne Jesterdeji, ne Džūdas to nevar izdzēst (kuras man, starp citu, nemaz nepatīk).

Es to visu tāpēc, ka šodien aprit divi gadi, kopš esmu Īrijā un mani pārņem viegla nostaļģija pēc Latvijas, prātu nepamet mirklis no bērnības: ceļš Preiļi - Jēkabpils, vasaras vakars, tētis pie opeļa stūres un pa radio atskaņo "Sultans of Swing". Un es zinu, ka tūlīt būsim mājās, es ēdīšu rabarberus cukurā un laukā ducinās pērkons. Un viss būs labi.

Ar katru dienu domas par Budapeštas atvaļinājumu paliek uzmācīgākas un uzmācīgākas. Uz nerviem krīt tikko no atvaļinājuma atbraukušie kolēģi ar saviem stāstiem par Zviedriju, Spāniju, Itāliju, [insert random European country], uz nerviem krīt kolēģi, kuri taisās braukt uz Vjetnamu, Lasvegasu, Brazīliju [insert random place outside Europe].


P.S. Kāds no jums bijis Ungārijā? Ieteikumi? ;)