Viegli pohaina un ļoti nogurusi atkratījos uz darbu pēc savas vakardienas helovīnballītes. Labākais vēl bija tas, ka kaut kur pēc vieniem naktī dzīvoklī ievēlās Eilīna ar savu Dermotu, kuri skaļi dauzīja durvis, un Dermots pēkšņi sadomāja atvērt mūsu istabas durvis. Dāmas un kungi, kurš, joptvaju, normāls cilvēks pēc pusnakts pēkšņi sadomās ielauzties kāda cilvēka istabā, iepriekš nepaklauvējot, un neaizmirstot faktu, ka šis cilvēks iepriekš redzēts tikai 2 reizes?! (A ja nu mums tajā momentā būtu SUM LUUUV????????)
Ejam tālāk. Es te lasu par Barselonu un kā viņi aplaupa nabaga tūristus. Jautāju kolēģiem un draugiem, skatos netā, vai Barselona ir droša pilsēta - visiem atbilde viena:
"Jā, Barselona ir droša, tikai:
a) turi visas mantas pie sevis un vaktē 24/7
b) nekādā gadījumā nestaipi līdzi fotoaparātu fotoaparāt-somā. Un pasarg' Dievs, nekādu aparātu ap kaklu.
c) neizmanto karti. ja nu gadījumā ļoti vajag, tad ej uz kafejnīcu un skaties tur (un vaktē savas mantas, for fucks sake!!!). Bet vēl labāk, ja izmantosi savu kristālbumbu, kura tevi aizvedīs uz Ramblām.
d) Las Ramblas. Neskaties ielenēm acīs, viņas tev izvilks visus eirikus (sievietēm arī?)
e) nestaipi visas mantas līdzi, noliec daža viesnīcas seifā
f) neturi maku somā
g) nevalkā šortus, jo šortus valkā tikai tūristi, barselonieši ne."

Ļoti droši indeed.

Salīdzinot ar Barselonu, Budapeštā es valkāju šortus, skatījos kartē, staigāju ar fotoaparātu ap kaklu un darīju vēl 101 "ne". Dārgie draudziņi, tā kā lielākā daļa no jums ir bijusi Barselonā, lūdzu apskaidrojiet, kā tad īsti ir ar to drošību (drīzāk nedrošību)? Jo Madridē man nekas tāds nenotika, lai gan tā arī tāda "karmaņņiku" vieta vien ir.

1) Ēdiens. Hans down, viņiem ir pasaulē garšīgākais šķiņķis aka jamón. Un ja vēl no rīta iespiestu starp karstu kruasānu un sieru... Aw ma gaad - foodporn at its best. Runners-up: chocolate con churros, sacukuroti mandarīni, ntie sieru paveidi.
2) Parfīmi. Sephorā atradus lieliskus aromātus, kurus nedabūt Dublinā. Pacha Psicodelic un Agua de Loewe Ella.
3) Praktiska angļu valodas nezināšana. Viņu angļu valodas līmenis ir patiešām, patiešām sūdīgs. Tāpēc es biju ārkārtīgi iepriecināta, ka pēc 4 gadu pauzes mana elementārā līmeņa spāņu valoda nekur nebiju pazudusi. Izņemot pagātnes formu.
4) Mamma. Mana mamma ir staigājošā "pērle", t.i., no viņas mutes dažreiz nāk tādas... pērles! Lūk, tas, ko atceros.
-M: O, rekur ir "Staburags coffee"!
-Es: "Staburags"??? KUR??
-M: Nu, rekur! /rāda ar roku
-Es: ...
Tas ir "Starbucks"...

***
(atgriežamies no tūres pa centru.20 m no hosteļa)
-M: Klausies, kur ir tas mūsu hostelis?
-Es: Nu, REKUR! /eye-roll , rāda ar roku
-M: Āā.
-Es: Tu vismaz atceries, kā mūsu hostelis saucas?
-M: Jā, Dulcinea.
-Es: Un uz kuras ielas atrodas mūsu Dulcinea?
-M: .....nezinu.
-Es: Un kas notiks, ja tu pazudīsi? Bez spāņu valodas un nezinot, kur ir hostelis?
-M: ..tad es būšu pazudusi.
-Es: /eye-roll
-M: Man ir vienalga - tu vadā mani pa pilsētu, runā ar visiem, nokārto visu, bet es par to maksāšu, mmkei?

5) Mazie negadījumi, piemēram, kā tika izkausēts fēns, bet tas ir garš stāsts.

Pa taisno no Madrides. Es esmu tik ļoti piepildīta ar viņiem, ar visu visu, ar smaržām un garšām, un cilvēkiem, un mākslu, un sauli, un lietu, un dienvidu vēju, un flamenko piepīpētā bārā, ka teju gribas atpakaļ.