Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

07:26

Rādās, ka uz vergu, čangaļu un vasaras uzdzīves fona mana ikdiena ir pelēka, vienmuļa un neinteresanta. Viss plūst rāmi un monotoni, vienīgie kautcik vērā ņemamā satraukuma izraisītāji ir gājēji un riteņbraucēji (jā, pat apakšējais kaimiņš, kas pīpo pa logu, mani īpaši nekrata). Gājēji mēdz būt stulbi un bezatbildīgi, traversējot veloceliņu un riskējot patapt zem vellapēda (un to mazuļi nav izņēmums, te gan drīzāk jārunā par pieaugušo īpatņu vienaldzību pret pēcnācēju likteni). Bet nevar nepieminēt arī riteņbraucēju hailaitus. Šķiet, tieši šogad programma ir bagātinājusies ar žanra zvaigznēm "saldais pārītis" un "antiņš" jeb es tikai tagad tos sāku ievērot?

Pirmie ir tie, kas pa samērā šauro veloceliņu grib braukt nevis viens aiz otra, bet blakus, krietni vien samazinot manevra iespējas pretīmbraucošajiem. Reizēm pārītis minās izteikti lēni, gan taisnajos gabalos, gan līkumos kur akli apdzīt būtu bezatbildīgi un pat bīstami. Jā, un gadās arī ka pretī pārītim brauc pārītis; nē, man nav iebildumu - ja vien uz to brīdi esmu pamanījies jelcik distancēties no šīs konfigurācijas.

Antiņi ir tie, kas veloceliņa mazskaitlīgajiem pacēlumiem tuvojas lēni un pieveic tos uz spēku rezerves robežas - kā savādāk lai izskaidro vēlmi apstāties pašā augšā un pat nenostumjot riteņus malā, bet stāvot tieši uz brauktuves? Cilvēks ir sasniedzis Everesta virsotni, dzīves mērķis sasniegts, ko nu tur domāt par citiem, kas augšā brauc nevis stumjās. Ak jā, un reizēm gadās ka pretējo virzienu antiņi vienlaicīgi sasniedz pacēluma augšējo punktu, pārējiem braucējiem atstājot gluži šauru spraugu....nē, es šajā vietā nevaru palikt mierīgs, kur mana tēja. Uz šo īpatņu fona mazliet nekaitīgāk izskatās tie riteņbraucēji, kuri paliek uz veloceliņa vienkārši līkumainās vietās vai taisnajos gabalos. Tantiņas loģika tumsā - mašīnai ir lampas, tātad mani redz; mašīnai ir stūre, tātad mani apbrauks.

Riskēju izskatīties paštaisns un netaisnīgs, bet pabraucot pa veloceliņu rodas šaubas par cilvēka veselo saprātu. Tas, ko cilvēki mēdz izstrādāt uz maršruta ar tikpat intensīvu satiksmi kā Brīvības iela sestdienas rītā un svētdienas vakarā, liek šaubīties par cilvēces pašsaglabāšanās instinktu. Nē, mani ne īpaši satrauc konkrētie gadījumi, bet tas, ka šīs izpausmes varētu raksturot vispārējas tendences un tas jau būtu daudz draudīgāks signāls. Kā tie putni no ledus laikmeta filmas.

Būtu interesanti salīdzināt iešanas un riteņbraukšanas iemaņas cilvēkiem, kas nevada auto un autovadītājiem. Man nez kāpēc ir ilūzija, ka pēdējiem ir lielāka izpratne par satiksmes dinamiku, atbildību un riskiem. Tā kā man nav nekādu pierādījumu, saprotams, ka tas ir tikai dūriens ar pirkstu. Ak jā, saprotams, ka arī autobraucēju vidū ir apaļi idejoti, es negribu vienkāršot vai idealizēt.