Piekrītu, ka LPSR laikos latviešiem ar varu nelika mācīties krievu skolās, bet par vēlēšanām ir dīvaini - nu taču saņem pilsonību un balso. Nekad nebiju aizdomājies par šādu argumentu - visiem solīja pilsonību un beigās neiedeva, jo nevarēja zināt kā tieši konkrētais cilvēks balsoja :) Nu itkā jau otmazka, bet tiešām - kā lai atšķir draugus no tiem, kuri tikai izliekas par draugiem? Varbūt pāršāva pāri ar prasībām kandidātiem, tiešām neesmu pētījis. Varbūt patiešām pilsonību vajadzēja dot visiem, bet ar stingrāku likumu kas nelojālajiem ļautu to atņemt paātrinātā kārtībā. Un ar likumu bāzi, kas nedotu iespēju nekavējoties likumīgā veidā gāzt iekārtu. Bet tad iekārta vēl ātrāk korumpētos no neaizskaramības sajūtas. Cik garš, tik plats!
Nuss, ja maini tēmu uz izglītību, man tā subjektīvi šķiet, ka valstī izglītībai jābūt vienā valodā. Tāpat kā arī oficiālajai (jeb valsts) valodai jābūt vienai. Kādai, tas atkarīgs no konkrētās valsts - skaitliskā vairākuma. Gluži vienkārši no valsts kā centralizētas un unificētas struktūras viedokļa tā ir daudz ērtāk un lētāk. Tas arī ir praktiski vienīgias loģiskais arguments. Savukārt visi saukļi, ka valsts pieder/domāta tikai vienai nācijai, vai ka valoda bez pielietojuma lietvedībā iznīks, ir no gaisa pagrābti apgalvojumi, kas neiztur nekādu kritiku (tāpēc man šķiet stulbi).
Principā visa mana cepšanās nacionālajā jautājumā ir tikai un vienīgi par stulbumu argumentācijā no vienas un otras puses, un absolūto netālredzību, šūpojot laivu un palielinot diskomfortu vidē, kurā pašiem jādzīvo (man gluži vienkārši nevelk dzīvot pilsoņu kara apstākļos). Protams, etniski monogamā vidē es pats justos daudz komforftablāk (kaut, kā jau minēju, neesmu sastapis nevienu nelatvieti, kurš būtu absolvējis vidusskolu pēdējos 15 gados un neprastu komunicēt latviski), tak saprotu, ka tas nav iespējams (ja vien visas citas etniskās grupas netiek vestas uz Biķerniekiem nošaušanai), tāpēc jārod optimālāko risinājumu esošajā situācijā.
Par tevis minēto pilsonību... Kaut "pēc kautiņa dūrītes nevicina", vajadzēja jau to valsti dibinot griezt kā ar nazi un godīgi atzīt - jauna valsts, jauna izglītības sistēma, jauns pilsonības princips. Bet tā kārtējo reizi tā mirkļa sabiedrotajiem apsolīja mūžīgu draudzību un tad uzmeta (pirmos savulaik vācbaltiešus identiski piemānīja), un tad vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ, tb ne īsti brīvvalsts likumdošana, ne tīrs padomju mantojums, ne kas kardināli jauns - tāds rasols, no kura paši ārā netiek. Pie tam lielu daļu nepilsoņu, kā liecina statistika, tā pilsonība īpaši neinteresē, tik no praktiskā viedokļa (ja būtu atsevišķa ES pilsonība, es pats tādu izvēlētos, lai ērtāk braukāt apkārt), tāpēc nemaz tā neraujas un nekārto papīrus, kaut lielai daļai tā pienākas jau automātiski pēc gadu skaita u.c. likumā noteiktajiem parametriem.
Perspektīva tāda nerožaina: etniskās proporcijas valsts iedzīvotāju viodū nemainīsies, bet vārdu kari, kas audzē savstarpējo nepatiku, turpināsies (lai gan man aizdomas, ka abu pretstāvošo kopienu saprātīgākie vadoņi paši samulsuši, ka džins no pudeles palaists, aber ko ar to iesākt, nezina, nebij gaidījuši, ka tā viss sānāks).
Par ķeizargriezienu es jau sen domāju. Pirmajos gados visi bija apdulluši, tad arī vajadzēja veikt visas kardinālās izmaiņas. Ir lietas, ko jēdzīgā veidā var izdarīt tikai vienu reizi un īstajā laikā, ne agrāk vai vēlāk. Ja zinātu, kurā vietā pakritīs...utt. Iespējams arī, ka visi neatkarības labumi pārāk ātri un viegli nāca, un nepaguva cilvēki nedz nobriest, nedz saliedēties.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}