Ir pieaugušie, kuru leksika spēj pastāvēt bērna nepastarpinātības līmenī. Piemēram, saucot topinambūru par kalambūru, vai kapibaru par kapibebru. Tajā nav nekādu joku vai izlikšanās, vienkārši cilvēks vārdus jūt savādāk, nekā lielākā daļa cilvēku. Senākus piemērus es vairs pat neatceros, bet to ir kāds desmits.
Šonedēļ mani pamodināja piecos, pēc tam vairs nebija jēgas iet gulēt un noskatījos ilgi atlikto "Pusotru istabu". Nekādi nevaru saukt sevi par Brodska dzejas cienītāju, bet filma (kas nav par Brodska dzeju) atstāja tādu iespaidu, ka "Pusotru istabu" vēlāk arī izlasīju. Kļuva vieglāk pieņemt arī paša attiecības ar vecākiem, šis tas galvā sakārtojās, materiālajā ornamentā iezīmējās mūžīgā dzīpari. Un prozas žanrā Brodskis man iepatikās.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |