Vispār nesaprotu es medicīnu - no vienas puses, cilvēks ir slims un tam būtu jāēd tā, kā saka dakteris (taisnības labad - dakteris nesaka neko). No otras puses, cilvēki kas ir nupat skatījušies acīs nāvei, ņem iekšā radinieku piegādātu kafiju un žāvētu desu uz baltmaizes ar sviestu. No vienas puses, turpina dzīt sevi kapā, no otras puses, varbūt pazīstams ēdiens rada mazāku stresu nekā slimnīcas racions (noliecu galvu to cilvēku priekšā, kuri slimnīcā beidzot var gardi pieēsties). Ej nu sazini. Dzīvība - tas ir brīnums, kura sīkstums un dzīvotspēja nebeidz mani pārsteigt.
Veikalā pie maizes plaukta blakus apstājās jaunēklis, kas vienlaicīgi runāja pa telefonu un spaidīja baltmaizes kukuļus. Mīkstā baltmaize saplaka viņa pirkstos un meta kūleņus, atrādot visus savus sānus, tad lidoja atpakaļ plauktā. Šādi izpētījis vairākus kukuļus, jaunēklis atgriezās pie kukuļa, ar kuru bija sācis savu britu zinātnieka cienīgo nodarbi. No paceltas rokas augstuma iemetis maizi grozā, kas stāvēja uz grīdas, puisietis runādams gāja tālāk.
Apzinos, cik muļķīgi un didaktiski tas izklausās, bet nespēju nepierakstīt. Negribās, negribās dzīvot blakus šādiem cilvēkiem. Cilvēki šausminās par Hitleru, bet maz kurš iedomājas par Indiju nevis kā eksotiska ceļojuma galamērķi, bet zemi kurā efektīvi tika (un var teikt, ka vēljoprojām tiek, lai arī ne tik strikti) izolēti sabiedrības slāņi ar atšķirīgu...pieeju dzīvei?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |