Pēc vakardienas izlādēšanās uz ceļa ir stabila "izvārtījies sūdos" sajūta. Vajadzēja piedraudēt ka nodošu policijai un braukt prom, vai pat nekāpt laukā no mašīnas, gan jau vecais apmīztos tāpat un palēnām pats saprastu.
Šodien ir vienkārši ņepruha. Pa ceļam pie zobārsta zvana reģistrātore - tā un tā, šodien daktere diemžēl atceļ visas pieņemšanas, uz kuru dienu pārcelsim, bet es speciāli dienu ātrāk atbraucu no laukiem.
Izrādās, ka centrā filmu bodijus vairs netirgo, ciparizācija mlē.
Pie Doma uz soliņa gulēja kāds saguris turisto britano ar "Riga in jõr poket" rokās, divi kamerādi slamstījās apkārt un tipa centās atdzīvināt. Pēc brīža kamerādi paskrēja garām ar kautko rokās, atceļā izrādījās ka turisto gulēja turpat ar bukletiņu rokās. Es tak nederētu par izlūku, jo tiešām neatcerējos, kas viņam bija klāt pirms tam, un ko tieši turēja rokās skrejošie.
Nu lūk - pirmais mūža ievārījums sobstvennogo razļiva ir teju vai sapildīts burkās. Tā jums nav nekāda lielveikala želeja no Spānijā izbrāķētām ogām, bet pašu rokām lasītas upenes, paša blenderētas, nuja - cukurs tik no bodes. Ir sajūta, ka kautkas ir paša radīts, nevis paņemts no plaukta bez idejas par to, kā ir tapis, kur un kā audzis.
Vecums, saprotat; vēl mazliet un gribēsies savu saimniecību ar zivju dīķīti paša priekam un šitake mietiņiem, kur sievai atpūsties no manām gudrībām.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |