Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

19:38

Vietējā rimčikā viņu dārgā gala dzērieni tagad ir slēdzamā stikla skapī, kā agrāk kasetes videonomās. Atceros dzirdējis uz ielas sarunu "tagad es nesu laukā tikai blašķītes virs ls20 - risks tāds pats kā ar lētajiem, bet apziņa...".

Ar ziemas riepām ir sajūta, kā no kedām iekāpjot mīkstās čībās. Troksnis ? Šķiet, ka lielāks. Un subjektīvi šķiet, ka tašņījot uz sotaku, strēbiens vairs nav "zem 7". Bet Saulkrastu apvedceļš ir kumpete, braukšanai. Ne jau tiem nabadziņiem, kas tagad dzīvo šosejas malā. Jo ko līdz skaņas žogi, ja tāpat kautkas ir jāelpo.

Patīk mazpilsētas - nokļūt tur var divu stundu laikā un izstaigāt krustām šķērsām - arī divās stundās. Vietējā kafejnīcā ģimene pusdieno - karbonādes un saldējuma kokteiļi. Vēl tālāk - izrādās, džeki treniņtērpos vēl ir sastopami, tikai krāsainos ne melnos. Ir arī laimētava, kā nu bez tās. Mazās devās mazpilsētas nāk par labu.