hei!
laikam vajadzeja. vismaz pameginat. ko? vai atceros paroli. :)
jaa, bet par visu paareejo runaajot - arii haosam ir savs laimes kreklinsh. :)

...un zini, ko tagad visvairāk gribās? nē, nezini. es zinu. tikt tur augšā. jā, tur kur simtiem un tūkstošiem skatās, kur virmuļo un kur karsti. šķiet tas ir tas, ko par īstāko sapni var ielikt. tikt augšā. jā, lielākoties sevis dēļ. kaut šobrīd domas citas. gribas teikt. gribas tik daudz ko teikt. un pat ja nevēlies dzirdēt, tev nāktos. un tev patiktu. es zinu. :) un tomēr - sevis dēļ. protams. gribas to sajūtu. un vēl daudz ko gribas. kaut domu. bet nu labi. ir kluss, pēkšņi. nav silts, un nav neviena. tu dzērvenes ēd.

nu jokaini. un pa dikto. ir miljons tur iekšā un spiež, bet nekādi netiek skaļumā. varbūt negrib. jā, varbūt negrib vienkārši skaļi. vai apjukums. vai kautkāds nevajadzīgs miegs un lieki tālumi. nu jau zināms laiciņš ir apkārt un nav īstenībā ne jausmas, cik zināms. :) jā, bet. nu ja - ar bet. ir labi. ļoti labi. kas tieši? nu zināt, ka kautkur, ka kautkas tomēr ir. un, ka mans. nedaudz nepareiza forma, bet visnotaļ tīkama. un ir tāda spēcīga vēlme - sasodīts! sēžu un nedaru to sev. par iepriekš - , tik liekas, ka nedaudz nemāku, ka nesanāks pareizi, ka nepietiekami. skaisti. gribas, jā, lai nepazūd. nē, tagad nevar. pilnīgi tukšs. nezinu, kā mainīt. bet noteikti iziešu un darīšu. ir arī kādas mazas apņemšanās. jā. arī nedomāt. nu tad aiziet.
sargi degunu!

tuk tuk...atceries? - varu 2 reiz melnāks nekā sniegains būt. phe. izrādās, ka varu vēl vairāk. pretīgi, nenoliedzami. jā, bet ārā tek. tā skaisti. un jābaidās netrāpīt zaļumā, jābaidās satikt un jābaidās būt negaidītam. sēdi atgāzies un klausies, kā ķērc. smieklīgi. un slimi. bet domas kur citur. domas pateiktajā, izdarītajā, ko nekad jau nevajadzētu nožēlot. tā saka. eu, bet tīri atklāti. pirmo reiz. :) vēl par iepriekš. em... smagi jau, jo negaidīti ļoti. nu tā riktīgi, riktīgi. ka soli nost negribās. ka neko citu negribās. bet vot ir tur iekšā kautkas tāds, kas ieslēdzās/pārslēdzās un viss. neko vairs nevari. kautkādi brīnumi, principi, stulbumi. un jūti, ka negribi, bet kā paralizēts. līdzīgi kā pēc pusdienām. jā, un kad pamosties ar dziesmu un džinsiem un nepatiku,... damn!
No jauna. Re- pat udens mierīgs. Un miljoniem domu.
Tagad galvenais - lai kāds mazs sauļo. kāds mazs un īpašs.
kāds mazs, kas... nu ja.
lai nu kā, ir pilna kava. un visas iespējas. jādomā.
viens gan skaidrs - piedalīšos un ar visu. gribu. jā, gribu.
ēdiet pavasari!

Nekā gara un dziļa. Ir tikai ciet un nerūp viss cits. Miljoniem, miljardiem daudz mazu vienību, kas nepazūd. Un tā ir tā sajūta. Tāda īsta. Un kaut uz brīdi, kaut pavisam niecīgu un nedaudz iznīcinošu, tomēr skaistu. Un zin kā - lai vienības birst un birst visas, cik nepieciešams. Un ļoti jau daudz. Un ticu, ka par daudz un par... Un lai. Esmu atpakaļ. Lai vai sauc to par pavasari. Pietiks.

Zini kā? ļoti labi. Man pat īsti nekā nav un neko nevaru. Tik tā kā kautkur iekāpis. Priecīgs. Jā, un kluss. Pag. Bet neko jau ar nevajag. Un nedomāt vajag. Tikai just. (pirmo vārdu uztaisot angliski būtu just just) haa haa haa. :) Un ir! Iet, darās un sanāk. Vismaz pašam šķiet. Ir tas, kas liek un kas dzen. Ķīselis beidzies. Tu teiksi - pag, bet nav taču saules.. jā, un līst taču ar. Un tad gribēsi atbildi. Nezinu. Noslāpē motoru. Un pastāvi peļķē. Bet ne tā, ka lejā tik 2. Nē,- 4. Un neticu, ka pelēks. nē. 3 mirkļa vienības un ilgāk netur. Sasodīts- jāiekāpj, lai nepazustu. Nāc lidot, nāc.
Un nesaproti par ko?...

un es nevaru izturēt, ka tu man liec smaidīt
un par to kas ir uz kumodes, nevaru izturēt
un vēl es nevaru izturēt, ka tu skaties uz mani
pārāk ilgi un pārāk cieši
un vēl, ka tu domā... par mani
un esi bieži tik tuvu, varbūt pat pārāk
un vēl es izturēt nevaru, ka tu smejies par maniem neizdevušamies jokiem... tā smalki un smieklīgi
un nerunā ar mani svešvalodās
un es nevaru izturēt nebeidzmos jautajumus, kas man liek visu laiku iedziļināties sevī un meklēt atbildes
un vēl es tiešām nevaru izturēt, kad tu man uzdod jautājumus - tiešos uz kuriem nevar tieši atbildēt, tad kad es esmu pusnomodā un nevaru pārāk daudz domāt, iedziļināties... un nākas teikt to kā ir!

paldies. tu man arī. :)

opā! jā, un jāsaka tā, jo trāpīgāk nevar. ir sajūta, ka pamostoties. bet ne šeit. un ir labi. tāds smaids un neizprotama pasaules uztvere. un kad tu prasi, vai ticu skaistumiem, saku jā. jo ticu. kā bīdīt centimetrus, kā krist un celties, kā neatraut un nelaist vaļā. nelaist. un i neceri, ka viegli. bet iespējams. ui, kā iespējams. te varētu skumt. jā. jo ir jau par ko un ir vispār pilnībā interesanti. a ko? auksti, tāli un neizteiksmīgi. bet labi. :) un daudz vienalga. ik uz stūra. par zaļu, par jauku, par atkal. vienalga. vēl šitā Juanna atkal. šodien gan savādāka. lidojoša. vēsa. tā kā tur - rudens debesīs. un tad apdomājos un re- vēl 20 līdz jaunam sākumam. nē, īstenībā būs vēl visādi sākumi līdz tam gan jau. bet par šo zinās visi. un rakstīs, smiesies un dziedās. nu skaisti. zini?- paldies! esmu augstāk.

Chiba-riba. Wow. Gandrīz kā atgriezties kādā vecā mājā. Ar aizdēļotiem logiem un vecām papīru lādēm. Pats sevī iegrimis nosēdini savus džinsus putekļos, tiec vaļā no tīkliem un velc ārā. Sāc no pašas apakšas. Zini, jāteic, ka pārsteigums. Turklāt tāds, kas kā noslēpums, par kura esamību neesi dzirdējis. Taču neskumst jo ir dzirdējis daudz cita. Īpaši šodien. Nē, vēl atpakaļ. Tas papīrotais, tas, kas nedaudz jau dzeltens... eu, jā - tas priecē. Un lai arī nevari pat pats to izlasīt, smaidi. NU re. Ir vairaki piedavajumi. No neka lidz makoniem. Un ej nu saproti, ko girbi. Ko driksti gribet. Ko gribi gribēt. Labāk skanētu vēlies. UN re- es nezinu, kas to nosaka, bet ir vietas ar un vietas bez zimem. Interesanti. (man ka vesturniekam). Viens. Ir doma but istam un tikpat liela doma par teatri. Jo nav ne jausmas, ko gaidit. Laikam terps vien lidzi japanjem un tad jaskatas. Hmm... bez terpa diez ko vel vajag?... Labi, es nesu sevi, nevis tik, cik varu panest. Kaut doma par vijolnieku nav slikta. :) Bus tas lieli, jaa. Un prieks par nelielo riebumu. Tiesam. Ne parak biezi ta sagadas. Prieks. Divi. Prāts kā tajās lielajās lāču lamatās pazuda. 4 sekundes, nedaudz vairāk (6 līdz 8, bet pēc tā nevajag spriest par manu lasītprasmi) un ir ciet. Un tu tur vari dusmoties, vai matus plēst, bet nevari jau. :) Trīs. Esi jau straumē. Kur viss, ko gribi ir siltums un viļņi lai nešļakstās sejā. Pilnīgi atbrīvots, pilnīgi neviens, un smaidi. Un daru to. Tik daudz acu un tejas sen nav baudīts. Par mezgliem. Nu paņemsim kaut vai laiku. Domāju tā - viņš tur tāds liels un bezformīgs. Kā želeja. Un 2 iespejas - tu palecies un iegrimsti, kas loti patikami. VAI. Vai redzi, ka tas iegrimstot saspiezas un iztek par malam. tad tu ņem un sāc dalīt. un saprotams, ka visu neesi gatavs dot, kaut briziem mulsti. un vienmer par maz. griez nost tur un tur, stiķē,līmē, centies, bet 2 izstieptas rokas un cauri. Nē, nē - nekā slikta. Tik arī tam vajadzīgs koncepts. Ā, vēl. Ir loti jocigi kluvis tas viss, ka brienu. Pilnigs haoss reizem, kas robezojas ar vienalga un otra gala ar veselo sapratu. Paldies bī. Sobrid tiesam ka milziga sija zem baltiem griestiem. Un atgriezisies. Droši. Tā, nu ja. Damn. Nokritu. Ne jau no plaukta vai zara, bet ta pavisam vienkarsi. Kautkā sāp. Jātiek atpakaļ. UN ir pat idejas. kā. zini - gaidīšu. 20 ogas skaidrības un pēdas sniegā. prieka pēdas. un nevis tikai aiz muguras, bet arī priekšā tai. mhm.

Tops atcelts! Beidziet man visu laiku kaut ko daavinaat! Nu luudzu! 8)
Radio blakus istabaa blauj, lai nevajadzeetu man sleegt skanju savaa... Gaidu draugus. Nee, ne sheit. Pa radio. AK69. Vakar biju vinju meegjii- nu speeks... a shobriid klausos Britniju. Viens pats, taa kaa varu dejot, leekaat, dziedaat liidz, atteelot vinju, utt... varu. bet nedaru. 8) AI, labi- ieshu padariit! Wou-yei-yipii-yo!

OK, saduushojos... shitas jau laikam atkal tikai prieksh manis... atvainojos. Esmu sheit...pat bez pamatiem, bez gruudieniem un vulkaaniem... bez nepaarvaraam barjeraam un aizejoshiem vilcieniem... bez visa gaidaamaa un taa, kas sagaidiic. bez visa. ...tajaa pat laikaa... ai, nee- tas mulkjiigi... labaak par lidojosho un skaisto...ja nelidotu prom, neko neteiktu, bet lido... kaut nemaak. celjas veelreiz, un veel, un veel... apbriinojami. ne par to. par to,ka kaa truukst... ljoti. Priecaajos,ka to juutu. savukaart citu nee. taapeec aardos. ne tikai redzami, ne tikai juutami, ne apzinati. laikam apmulsis. paskatos uz vinjiem- pieci, vieni, bezruupiigi, nedaudz smiekliigi... iespeejams teelo. atpaziistu... un pasaakt neko, jo bail.nee, varbuut ne bail, bet nepiedziivoti, nesaprotami. Var notikt taa, ka nesatiek... vareetu pasleepes speeleet; jaaizvairaas. un tikai ieskrieties, tikai. Kad aizgriezhaas, droshi uzlasu, skatos, peetu, vaacu un peec tam priecaajos. ja sanaak, ja sanjemu, ja juutos taa. bet nemaaku to lietot. nee, es maaku! tikai vai ljauts? domaaju, protams, tomeer zheel... un tad tukshumaa skatos. gulju,skatos un domaaju. domaaju to pashu tukshumu liidz aizmirstu. kad atceros, noliecos un braucu cauri. bija. pat ljoti. un peec tam vienkaarshi staaveet un plivinaaties ar diezgan muljkjiigi... iipashi,ja redzeets, ka var savaadaak, ka var skriet, bljaut un mekleet... liidz iesliigt un laimee saljimt... juuties tik tuvu koka saakumam, tik tuvu nekam... un turpini staaveet... tad nopuuties, apgriezies un aizstumies. nu kur tas der? kad jau dazhkaart palaizh sliipumaa, juuties pacilaats un gaish... un sevis pasha tureets. skumji. un labi. Atkal putina... Lai Tev silti!

...kaa man patiik apdaavinaahanas laiks! wou... jauki, ka mani apdaavina... esmu noleemis veidot savu sanjemto daavanu TOP20. Pagaidaam gan visu vinju nevaru aizpildiit, tomeer neliels ieskats:
                                                                             
 1. Traktori, kravas un speciaalie auto. Uzliimes. (Antonio)
 2. Elljains shkjidrums un piparkuuku sainiic. (Laasma)
 3. 2005 saulespukjes. (Saataneens)

Nemateriaalo daavanu tops lai paliek manii... varbuut materializeesies... 8)

...mēs gribam, lai tas nekad nebeigtos...tad kur nu tu esi? Šonakt nevaru aizmigt, turklāt daudz domu, daudz jūtu un neiespētu lietu starp visu šito... netērē savu laiku uz mani, ok? Labi, tie Blinki. Pac no sevis- hey, esmu atgriezies! Nelielai aizmirstības un nevēlēšanās palodzei pārrāpies un gatavs gandrīz vai mazgāt logus... labi, varbūt citreiz... jā, roka pieplūdums nevāji jūtams, tas priecē... lūdzu vēl nedzen prom... neatkāpšos, kaut arī neesmu radīts no tvaikiem... aukstums apņēma, tāpēc laižos... jauku jums visiem!

...shito visu var atlikt, nolikt, vienkaarshi pastumt nost un ja vien vieglaaks domeklis, aizmirst... var, jaa, itkaaa, bet nau daudz un jau atpakalj... hmm... kaada gan man tur probleema? nu ir... jaa, tieshi man... nevienam citam neko nesakot, sakozhljaajot un cerot uz klusumu gaidu... kautko gaidu, kaut roka tikko notriiceeja, jo zin, ka negrib neko sagaidiit... tas ir taads kaa papildus stress vai vienalga kas, kas tirda un neliek mieraa... un viss tikai kljuuda... liela, muljkjiiga kljuuda...man nepatiik taa nesaskanja un disharmonija starp kautko, kas iisteniibaa nezinu vai bija pie vainas, bet kas tad iisti... nepatiikami analizeet, nepatiikami apzinaaties... tuklaat tieshi tagad... jaa, laikam esmu dusmiigs... man buutu ko pateikt, turklaat meegjinaaju, bet iespeejams veelviena kljuuda un esmu atsviesc uz starta liiniju... parasti izdodas vismaz otrais leeciens, shoreiz veel nedaudz jaapiestraadaa... viena (kaarteejaa) pavirshiiba un laime, ka taa... kaut arii veel nezinja, vismaz par 80, ka nee... nau veerc to visu taa, jo saka, ka nevajag... es nezinu... ceru,esmu paarprasc un tomeer jau otraa pusee... stulbi... tieshaam mezhoniigi stulbi... ja vien saprastu kas pastuuma... bija tik smarzhiigi apgriezties, bet... stulbi... cita vaarda te nau... nu nekas... ceru, sekas nogrims... lai ko arii shis viss noziimeetu... esmu taalu prom un varbuut pat uz ilgaaku laiku... varbuut...

Oi...tas ir vienīgais, ko šobrīd varu izdot no sevis ārā... ārprāc, zinu ļoti daudzus, kas tagad palektos un aizlidotu, bet es nevaru... un nesaprotu kāpēc... vairāki tūkstoši soļu, varbūt pat miljoni, jā laikam gan miljoni, un kas gan tas īstenībā ir... bet nu tā sajūta... nav pirmā reize un nemaz nevajag, jo tāpat taču sen bija zināms, ka beigsies... ka beigsies un atkal jāmainās... ne jau ka nebūtu tur bijis, ne jau ka nepatiktu, nu nē... vienkārši jocīgi... drīzāk nepatīkami, jo tik pēkšņi... nu jā, tagad logs vaļā- ņem, skrien, laidies- bet nevaru... vai nu palodze par augstu, vai zeme pārāk zemu... un nevaru rimties... nezinu kā... jo ir tik daudz ko likt un pārcelt un salikt un iebīdīt, ka nezinu, kur rokas likt... protams, varētu jau visu samest, sagrūst, durvis ciet un sveiki, bet nē... man vajag laiku... jeb nē... nezinu, ko laiks ar mani iesāks un varbūt nožēlošu pakļaušanos tam, nezinu... un kāpēc atkal nezinu... lielākā daļa no visa kas te, kas zemāk un pavisam citur, man- nezinu... kāpēc? Nezinu... Kautkā iznāk vienmēr pārkāpt, pārbraukt vai aizmirst atstājot tikai melnu sliedi, nospiedumu, vai galu galā pilnīgi neko... un tad atkal skaidra nav jēga man tam... it kā daudz, ak vai cik jau daudz, bet atkarīgs... nē, ne no lietām, ne no darbiem vai kā cita, bet viņiem... tas nav slikti, protams nav, un mierinu mazāk pats sevi, kā viņi mani, ka visam savs laiks, viss nāks atpakaļ... nu jā, bet kad? A ko man sēdēt un gaidīt? vispār jau es savādāk nemaz nevaru... atliek palasīt, paklausīties, kaut vai uzkāpt augstāk un palūkoties apkārt... visi mazāki... bet jau lieli... un es ko? Nu nav tas slikti, nav... laikam... vismaz sevis mierinājumam tas skan labi, bet... un atkal nezinu... varbūt iet atkal izpūsties, lai tukš viss un nejūt... bieživien palīdz... šodien gan nezinu... un izklausās viss savādāk kā justs... kāda gan nozīme... un kam tad ir tā nozīme... ir vajadzīgs talants... ne tikai tas dzirdētais, un jā, cik patiesais, bet liekas, arī kāds cits, varbūt pat nopietnāks... vismaz ūdeni redzēšu... tūlīt... lai domas vieglākas jums, paldies!

...vakar biju mazliet savādāx un pat temac šodienas textam bija galvā...tagad domāju, ko daru daudz, un laikam nau īstais prieksh tādām lietām...zinu, ka iedziļinoties un nirstot tuvāk itkā gandrīz sasniedzamai pudelei ar zīmīti iekshā, varu sapīties kādās zemūdens stīgās, vai nedod Dievs, (šis teiciens izklausās pavisam savādāk nekā izskatās...) iekrist lielo peldoņu tīklos, utt... tāpēc par ko citu... nē, īstenībā man ir nedaudz bail domāt par textu uz priekshu, jo ir vēl kāda tēma... vairākus metrus manu domu ir apsēdusi tieši viņa... parasti saka, ka tam vajadzētu likt par ko aizdomāties, bet laikam neesmu tik dziļš... savas domas, viedoklis un jebkas cic, kas var raksturot vārdu, ko gribu pateikt, man ir, diezgan pārliecinātas, bet kautkā vairs laikam nejūtos pietiekami nomācoši, lai izliktos šajā rāmī... esmu šodien daudz teicis, nav īsti svaigs mans ģenerators, tāpēc ļaušu auxtumam sevi apstrādāt... pīs!

...ar cik ļoti lielu nepatiku, riebumu un apspiestām dusmām devos turpceļā, tik antonīmiski noskaņots atgriezos atpakaļ... pat ne sev, ne kolēģiem nemanot viss sagriezās, apkrita un nu viss otrādi... nu nav jau protams, bet sajūtas pilnīgi citas... es pavadīju ciemiņus, nē, ne ciemiņus, bet vairākus mirkļus domās- kur rast motivāciju, vēlmi un spēku, bet neradis atbildi atkritu riteņkrēslā (ne nu gluži invalīdratiņos, bet biroja krēslā un ritenīshiem 8) ) un, pārvērtos... liekas, ka biju aizsteidzies pēdām pa priekšu un tās mani sadzina tikai pieturas mirklī... atkal atsākot kustību pretī dienas beigām, biju vai nu nemanāmi uzpildīc ar ko dzeltenu, vai pusdienas sagrieza iekshpusi kājām gaisā, bet kļuva ok... nezinu, kas turpināsies, kas aprausies un šobrīd domāt par to negribu, tāpēc uz brīdi iejukšu no darba uz mājām, vai no mājām uz darbu straumē un saplūdīšu ar mākoņiem...

...sirmas atmiņas, vējš un nepietiekams saules daudzums, pareizāk gan laikam būtu- siltums + negribīga vēlme kauko pasākt... skatos un nepamēģinot pat nepateiktu, cik ļoti mānīgs un patiesībā visai nepatīkams, kaut āŗišķīgi tik ļoti pievilcīgs... gandrīz kā ar cilvēkiem, protams ne vienmēr un visur, bet to jau laikam salīdzināt nevar... vajadzēja diezgan daudz laika, lai saņemtos, daudz... kad neko nespiežot un ļaujoties domām izplūstu, nedaudz nospiedoša sajūta pēdējo mirkļu kopumu sieta, nu spiežas pa vīlēm ārā... kā gan skanot var mainīties tā... njā... malks siltuma, kas silc arī tikai taustot, bet sajūtās grādi neceļas, tie kaukur vēju uzlūkojot momentāli krīt un tas sadrūmina... nē, atkārtojoties, kas ļoti nepatīk un oriģinalitātes un izdomas trūkumu brīžos uzmācīgi pārņem vadību un pagriež vēl par puscentimetru virs atzīmes, kas jau tā maximuma iedaļai pa virsu... pašapziņai netrūkstot tomēr nejūtos, galīgi nejūtos par to, ko varu, ko spēju, kur roka nenotrīcētu... bez tā, kas to slēpj, nezinu kā būtu... skatos uz draugu un domāju- kas ir tas, kas mūs iekategorizē kādā no atbilstošajām mapītēm vēl pirms mēs paši mēģinam sevi veidot... un kāpēc nav kāds, kas katram iedalītu jau laicīgi... es turpinu uz viņu skatīties un sajūtos... te jāseko kādam vārdam ar deminotīvu nokrāsu, jo... nezinu... liels slapjuma kamols tikko noskrēja rīklē... kas notiek? Phe, aptuveni trešā daļa- vājprāc- jau trešā, ir daudz, kas garām, bet nepietiek... skatos citur un smaidu... nē, tas viss patiesi, bet... kā tik augsts var tikt... visu cieņu! Tik ļoti negribas vienkārši palikt, esmu gatavs airēt, airēt spēcīgi, bet laikam tas kompass, kas nogrimis un apvārsnis vispakārt... Astrīdas apkalpei klusums... laikam jāgaida kāda zīme, kāda norāde, atkal jāgaida... tas nogurdina visvairāk... simpsonu debesis blakus pelēkiem plankumiem un es aizslīdu tiem līdzi...

...es pat nezinu, vai kas sanāx, vai nē... nesen gribēju padomāt par to, cik turos pretī, cik nevaru un cik mainītos... zaudējām... ok... vienalga gribu Fabia! 8) Tas tā... mani nedaudz uz pelēko par nerunību un ceru ne dusmīgi... nesaprotu... nav jau it kā tā, pietam zinu to... priex par ekonomisko izaugsmi blakuszarā... jeb zinātnisko... iesmaidināja mani tikko un protams arī tas ir pretēji netīrā sasmeltajam... vēl tak shodien- priex, vellopēds, mežs, čiekuri, daudz, ilgi, asfalts, mašīnas, mežs, kaukur pa vidu arī tilc, joprojām mežs, augšā, lejā, tad augšā, skatiens, stāvs uz leju, forshi, davai, vējš, trampalīns, daudz domu, acis, pārrāvums trampalīnā, riepa, iekšiene, stop, 180, zods, vaigi, ribas, pretī zeme, ritens, mugura, vaid, ceļās, netīrs, slaukās, smaida, prom, mežs, asfalts, mašīnas, trepes, runa, veikals, duša, tv... jauks vakars! Nedaudz skepse un iekrāta riebumība, kas gan laikam par skaļu... un nedaudz savtības, egoisma + vēlme atbrīvoties no daudz kā lieka... zinu, ka varbūt ne tik noslēpumaini un skanīgi, bet traucējoši tā vai tā... ja varētu mainīt, nezinu, vai būtu, ko dot, lai ņemtu un vai vispār zinātu, ko un kā... visdrīzāk jau nē, jo tur dziļāk domājams... griezīsies jau šis tas, bet gribu stūrēt precīzi un neko nenosorrot... vai kaukā tā... galu galā.. nē,labāk siltu segu un prieku atveroties... silti un jauki! Miers...

...sviesc caur skandām un neizpratne atspīd manī...es esmu lietū nedaudz iepaticies, tāpēc prieku rodu tieshi pelēkos mākoņos un ne jau ka kaukādas depresijas iespaidots vai nospiests... viss ir labi! Laikam... nedaudz miegā saraustināts un A4 formātos pazudis jau gandrīz esmu pie tuneļa... redzēs vai ar gaismu, sauli un pozitīvo, jeb vilcienu tumsā un nospiedoši zemiem griestiem... redzēs... tagad par vienu atvieglotu nopūtu vairāk un paša veidotā ietekmē tā laikam priekšpēdējā tuvākā periodā... nedaudz īsāk nekā varēju un iespēju, bet ceru uz labu un arī sulīgi zaļā zāle tikai plusā... vēroju pelēko un tas sāk sarukt... apraudinātā augsne ar jauniem spēkiem nu spiedīs visu ārā un jācer, ka ies tā kā vajadzētu... protams ne jau mums lemt un ne jau kautkā savādāk... būs labi! Iesilšu un ļaušu drēgnumam dzesēt...

...visaptverošs gurdenums salauzdams visu lēkājošo šaņem un sienot nostiprina tuvāk zemei...ir tik daudz saules lasīc, ir tik daudz smilšu bārstīc, ir miegs ar spanni apliec auksts un dzīres gaidīšanas apmulsums...to varētu saukt par vienu no tām, kas liela un nozīmīga un pirmais lielais, it kā, kursa darbs ir nobeigts...varu nopūsties un īstenībā vairāk kā tikai varu, jo nevaru varēt praktiski neko citu... tie mazie tur skraida, kopā saturošos pacelt nespējot un vienalga apmierinājums izplatās... var jau būt, ka tas līdz robežai , kad iespaids, spilgts un nepārprotami atstāts, liks domāt pa 180 citur... un ja jau sākas, tad kāpēc gan nebeigt pirms tā... tomēr laikam nenovēršami, daudzlauciņu spēle ar krītošām, mainītām un dažbrīd steigā nepārvilktām virzās... uz kurieni gan grūti noteikt, jo pēdas seko nevis ceļu rāda... var tikai cerēt, cerēt, ka sagaidāmais gaidāms atnāks... vēl tikai jāizprot ir tas... un tā kā tas nav viegli, tad nedaudz piekāpjos un ateju maliņā... miers!