4:56

18:47 - šodien

šodien pirms grasījos šķērsot operas tiltiņu, pārliecinājos, vai tur neviena nav, pareizāk sakot, mans skatiens bija piekalts putniem uz ūdens, un sievai, kas, riskēdama ar dzīvību, rāpās ar baltmaizes kukuli rokās lejup tuvāk ūdenim - bīstami, bīstami, man kaut kur mirgoja sarkana lampiņa, un uz operas tiltiņa tomēr neviena nebija, bet jau sāku iet tam pāri, vislaik vēl domādams par sievu ar kukuli, un tad vēl man jau kādu stundu bija nedaudz nelaba dūša un vēl tā nodevīgā sarkanā lampiņa, bet tad jau iedegās arī otrā, nedaudz tuvāk redzes centram (ja pirmā bija palikusi tālāk pa labi), jo es pamanīju, ka uz tiltiņa tomēr kāds stāveja un skatījās uz tanti, kas gandrīz paklupa, un putniem, kas kliedza - uz brīdi man uznāca tāda kā klaustrofobija no klaigām un sarkanajām lampiņām, tāda kā apziņas epilepsija un locekļi uz brīdi pārakmeņojās - es tiešām esmu pārliecināts, ka uz tiltiņa nestāvēja neviens cits kā pats nelabais - viņš bija neliela auguma, melniem japīša griezuma matiem, skaistu tumnsnēju bet tā kā netīru vai pleķainu seju, riņķi apakšlūpā, tērpies džinsos un modernā noplukušā žaketē, un izskatījās pēc izspļauta ārzemnieka un skatījās uz putniem un uz tantiņu vai varbūt tikai izlikās, ka skatījās, bet viņš tur varbūt gaidīja tieši mani. mana taisnvirziena trajektorija būtu mani aizvedusi pa tilta otru pusi viņam drošā attālumā garām, bet kaut kas mani vilka viņam klāt, es centos noiet viņam garām pēc iespējas tuvāk, lai darbūtu redzēt gabaliņu viņa vaibstu, stingā acu skatiena, nedaudz piemeigto acu, pilnīgo no vēja nozilējušo lūpu, izteikto pat nedaudz aziātisko vaigu kaulu, un arī smaržu, spēcīgu muskusa aromātu, kas lika manam loceklim mirklī atdzīvoties, un es pat uz brīdi aizmirsu sarkanās lampiņas, un daļa no manis devās tālāk, lai gandrīz pakļūtu zem tramvaja, bet otra puse palika uz tiltiņa, lai atdotos. tikmēr kādai citai manai pusei gar acīm zibēja liesmas un gaļas gabali un sperma un bauda un tādā garā - mežonīgi apoakliptiskas vīzijas, kas beidzās tikai kaut kur pie jaunā universālveikala, un kāda mana daļa, es vairs nezināju kura, sūtīja impulsus uz kāju pēdu nervu galiem un tie kņudēja kā kutināti, es nevarēju tur neko padarīt, man bija jāsāk skriet,  līdz tikai pie akmens tilta nedaudz atguvos - biju palicis galīgi bez elpas un pavisam bez spēka, kāda puse no manis bija notirpusi, kaut kur pazudusi un es šausmīgi par to pārbijos. ne pa kam nevarēju sameklēt sarkanās lampiņas un atmiņas fragmentus par notikumiem uz tilta, es tikai zināju, ka kāda puse no manis nez kāpēc pret manu gribu pišās ar kaut ko, kas īstenībā varbūt eksistē tikai manā galvā, ar situāciju uz operas tiltiņa, jo es visu ceļu no paša rīta nemaz nevaru būt pārliecināts, vai sastaptos cilvēkus patiešām esmu satapis, vai esmu runājis to, ko domājis, un vai darījis to, ko runājis. taču es skaidri zinu, ka sieva ar baltmaizes kukuli bija vārtu sargs un realitātes pašķīrās viena mirkļa simtdaļā, vēl brīdi pirms otras sarkanās lampiņas matriksam nekas nekaitēja, i know. tagad gan piezogas nožēla un organiska nepieciešamība izjust kaunu, kā pēc publiskas atkalināšanās, atdodoties kārtējam svešiniekam, un vēl man ir visai bail, kaut kur nekonrkēti bail no sava kauna, no drāšanās ar skaisto ārzemnieku, kaut kas viņa skatienā bija no manis, vai, pareizāk, manī tagad ir kaut kas no viņa skatiena, lai arī visu atlikušo dienas daļu man gribējās viņam izdarīt ko sliktu, izdurt acis vai noraut rokas, kaut kā atriebties un iebraukt dziļi bezspēcības sajūtā un no tā vēl vairāk uzbudināties, no tā, ka viņam neko īstenībā neko neko nevar padarīt, un saplosīt var tikai savus attēlus un sadedzināt var tikai lekciju konspektus ne zināšanas.