4:56

13. Septembris 2005

15:56

kaut kā nepievērsu uzmanību savas bankas žestam, kad tā man atsūtīja patstāvīgā klienta karti. bet, kad pārpildītā filiālē nobraucu karti pa lasītāju, ar pīkšķi saņemdams ekskluzīvu numuru tuvu pie tūkstoša, kurš tūdaļ ar citu pīkšķi arī parādījās uz sarkanā tablo, un, citu skaudīgo skatienu pavadīts, nesteidzīgi piegāju pie letes, pieklājīgi un atbrīvoti sveicināju meiteni, ar ierastu kustību pasniedzu tai apmaksājamo rēķinu, nepiespiesti pasmaidīdams, atbildot uz jautājumu, bai to apmaksāšu no konta. nekas, ka rēķins bija par diviem latiem, toties sajutos kā tāds rihhhtīgs pilsonis. no tā arī man uzreiz palika nelabi un no bankas ārā izgāju nodurtām acīm. pēc tam gan par to man sanāca smiekli un tramvajā ik pa laiam skaļi iespurdzos. tāda, lūk, šīs kontrastu pilnās dienas pirmā puse.

21:14

man mums mīkla.

tātad.. tas ir kā negaidīt rītdienu, tas ir tā kā pazīt kādu cilvēku, neko par viņu nezinot. tas ir tā kā šamaņa redzējums - reizē skatoties ar savām acīm un redzot sevi no malas. tas ir kā būvēt smilšu pilis zemas gravitācijas apstākļos.

tas ir kā dalīt ar nulli. reizē skaisti un absolūti bezjēdzīgi.

tas ir kā ieslīgt pārmērīgā romantikā, tas ir kā pazust savā pasaulē, tas ir kā ieiet pa dziļu, tas ir kā sarkanie rimbuļi gar acīm, tas ir kā simtmoljontūkstoš vientulības naktis katru minūti, tas ir kā prātiņ-nāc-mājās, izdrāz un apsaukā mani.

tas ir kā - gandrīz piemirsu - septītās debesis un (vai vai, tagad jūs toč uzminēsiet) elle vienlaikus.

Iepriekšējā diena - Nākošā diena