| 10:54
es jau iedomājos tos ļaužu kumšķus, kas velsies kā pelēkie pikuči no vagoniem uz jūru, smaidoši, priecīgi par to silto laiku, par to, ka vasara utt., lai nedaudz pazviltu, ģimenes lokā ieēstu kādu šasļiku (starp citu, citāts no lonely planet: "...for hardcore carnivores t-bone steaks are also availabe." man patīk viņu veģetārā humora izjūta), kā arī nedaudz pastrīdētos savā starpā, nedaudz iekaustītu bērnus par nepaklausību, nedaudz iedzertu aliņu, nedaudz varbūt atļautu vecākajam dēlam paspēlēt futbolu kopā ar citiem līdzīgiem aizliegteņiem un vecāku likumu kalpiem. man bija bērnības draugs tāds, kurš vairs kaut kā nav tik draugs, jo vienkārši... ai, nu vienkārši vairs nav tāda kontakta, jo sanāca tā, ka no kaut kāda momenta pēc manas iniciatīvas sākām gulēt viens ar otru. pēc tam viņš saprata, ka meitenes viņam tomēr patīk, un tā nu viss tas beidzās, jo nebija vairs, par ko runāt un tā. man bija nežēlīgi bail no viņa tēva un vienmēr bija problēmas ar to, vai viņam atļaus kaut ko, vai nē. es gan biju brīvais kumeļš, neļāva pārāk ilgi palikt centrā, toties jau piecpadsmit gados gods godam nelegāli strādāju kafejnīcā - cepu šašļiku un frī, liku virsū sīpolus, majonēzi un kečupu un to visu vēl devu kādam ēst. tad vēl es vācu nost traukus, krāmēju malku un mazgāju grīdas. bārmene gan bija forša - man liekas, nebija nevienas dienas, kad mēs nebūtu nosmējušies līdz krampjiem. derēja jebkura tēma. tad vienu dienu atnāca kurlmēmo pāris, un nabagi nekādi nevarēja mums iestāstīt, ko viņi vēlētos. tad vēl bija divas meitnes, māsas no kafejnīcas pašā jūras malā. vienai iestādījums piederēja, otra tur strādāja laikam. vai kaut kā tā. no viņām es iemācījos, kā dejot reivos. tur bija vēl viena kafejnīca, kurā par nelielu maksu varēja pabraukāties ar motorolleri. mēs ar draugu tik ļoti gribējām un tik daudz braucām, ka mums pat atļāva divatā aizbraukt līdz vecmīlgrāvim pakaļ benzīnam. vēl senāk man bija balts maciņš ar gaiši ziliem lāčiem un ziloņiem (vai kaut kā tā), kur es krāju kapeikas. kad biju sakrājis jau vairāk kā trīs rubļus, satiku visus draugus un visu naudu izpirkām saldējumos. a drauģeļi bija arī tādi, kas vāveres ar akmeņiem maitāja. un tad vēl es vienreiz grāvī pazaudēju kurmīti, kas bija mezglā sasiets kabatlakatiņš. un tad vēl... |