| 11:18
bāc bāc bāc vārdos ietērptās sajūtas veido tik nelielu daļu no visas gammas. kādēļ rakstība (un valoda vispār) nav izveidota ar nedaudz lielāu apdomu? ar Ding an sich apzīmēšanu it kā problēmām nevajadzētu būt, bet, runājot par personiskām izjūtām un pieredzēm, vārdus varētu veidot, vismaz to pierakstā atspoguļojot subjektīvo sajūtu intensitāti vai - vēl labāk - to attieskmes pakāpi ar citiem līdzīgiem vai raksturojošiem lielumiem. piemēram, ja alfabētu A veido burti α1 līdz αn, vārdu "prieks" (aj1) pieraksta β1β2...βm (kur βi pieder A, i=1...n) un vārdus "patiess" (aj2) un "neadekvāts"(aj3) pieraksta attiecīgi ξ1ξ2...ξk un ν1ν2...νl, tad varētu definēt operatoru Ψ(a1, a2, ..., ap, ω1, ..., ωp), kurš vārdus a1, a2, ..., ap ar svariem ω1, ..., ωp pārveidotu vienā simbolu virtenē, kas būtu (1) izrunājama un (2) ar inversā operatora Ψ-1 palīdzību saskaldāma atpakaļ vārdos a1, a2, ..., ap, piedevām, katram vērtību kopas elementam ar triviālu metodi būtu iespējams noteikt p, t.i., vārdu skaitu, no kuriem šis elements ar operatora Ψ palīdzību būtu veidots. Tātad, ja esmu priecīgs (fakts), bet jūtu, ka šis prieks ir 0.6neadekvāts un 0.1patiess, tad oi oi oi sviests |