- 26.9.18 12:36
- .....
un tā vienmēr, līdz brīdim pienāk tas mirklis kad vairs paliek tikai "."
Kāpēc mēs saprotam kļūdas tikai kad vairs nav atpakaļ ceļa? Mēs nodaram pāri, pat nedomājot, kā jutīsies otrs?
Kapju uz tā paša grābekļa jau otro reizi un apsalūti nesaprotu, kas man jāiemācās, kādi secinājumi jāizdara. Var jau but, ka esmu tam visam pa stulbu un nekad neiebraukšu, bet tas viss nav man pieņemams. Ne prāts, ne sirds neņem to pretī. KĀ no kaut kā skaista var uztaisīt tādu mēslu kaudzi.
Mūžīgā piedošana, kam tas vajadzīgs, ja tiek turpināts darītkā iepriekš un neko nemācās un nesaprot. Kā var likt uz spēles par ko pats tā cīnijās?
Esmu tik ļoti nogurusi no tām visām spēlēm un izlikšanās, cīņas. - Mūzika: LP- Too Much
- 5 rakstair doma
- 26.9.18 13:51
-
Nu gluži kā par mani..ak.
- Atbildēt
- 26.9.18 17:32
-
Jau pašā sākumā jānovelk ļoti sarkanas līnijas.
- Atbildēt
- 26.9.18 18:07
-
Tika novilktas, treknas sarkanas līnijas un vienalga atļāvās pārkāpt viņas!!
- Atbildēt
- 26.9.18 18:07
-
Tad jau pamest uz vietas un punkts.
- Atbildēt
- 26.9.18 20:02
-
Ja vien, viss šai dzīvē būtu tik vienkārši!!
- Atbildēt