Jaunākais Arhivētais Draugi Par sevi

• 6.7.20 20:30
• Nonācu pie secinājuma, ka gribu uzrakstīt savu dzīves solījumu savam vīram.... kaut arī gads drīz būs garām,no mūs kāzu dienas, bet jūtu šis ir tas īstais laiks un mirklis, kad viņam ir jātop!!!!
• 0 rakstair doma

• 6.7.20 20:27
• Noliekot savu ego malā es saprotu, ka nav vairs es un man, bet ir mēs un mēs esam viens otram iedoti un tas ir mūsu liktenis ar kuru mēs cīnāmies kopā......
• 0 rakstair doma

• 5.7.20 18:39
• Dzīvot mūžīgās cerības, ka kaut kas mainīsies nu jau ir muļķīgi.. nekas nemainīsies, tās ir mūsu dumjo sieviešu mierinājums….
• 0 rakstair doma

• 26.6.20 20:37
• Karstums un alerģija!!! Jo lielāks karstums, jo vairāk es saprotu, ka esmu pilnībā ziemas cilvēks... Man labāk tās sniegotās ziemas... Alerģija arī moka nost... Izdarīto darbu saraksts: 0 apaļa 0
• 0 rakstair doma

• 22.6.20 16:53
• Kā var sanākt tā, ka viens cilvēks var radīt un iedot tik daudz vilšanos…. Manā uztverē vilšanās ir pati drausmīgākā sajuta uz visas pasaules….
• 5 rakstair doma

• 20.6.20 18:57
• Reizēm pienāk tāds brīdis, ka saproti, ka viss, kas šobrīd ir nepieciešams ir pasēdēt un padomāt……jo saproti, ka pasakot tas, kas uz mēles var nodarīt vislielāko kautējumu
• 0 rakstair doma

• 24.2.19 14:00
• Šobrīd dzīve ir tāds smagāks posms ar kuru man ir pagrūti tikt pašai galā. Paskaidrot pat īsti nesanaks, jo līdz galam vēl neesmu visu noformulejusi. mēģinu drīzāk redzēt to labo un kā viņs saka mazā nāc ar iebildumiem pie manis!!! Es dzirdu ko viņš saka, bet es esmu sieviete, kurai vajag uzmanību, nevis visu laiku būt vienai. Protams, katram vajag savu brīvo vietu un laiku, bet ko darīt, ka viņs darbs ir visas dienas garumā un mēs esam novirzīti uz pēctam? Kas ja tas pēctam tā arī nepieāk? tā ir tāda cīņa ar veijdzinavām! tātad, lai galīgi neieslīgtu bezcerība es mēģināšu pierakstī tās lietas, ka uzlabojās un tad paskatīties, vai es šobrīd meklēju kašķi bez iemesla vai arī tiešām tā problēma ir tik liela, kā es to redzu šobrīd:
  1. katru dienu atnāk mājās!!! Nedēļu, ka tiešam ierodas mājās.
  2. Mēģina sakārtot savu bardaku! Iepriekš es sabāzu lietas pa pakšķiem.
• 1 rakstair doma

• 22.11.18 15:29
• Nekad sevi neesmu uzskatījusi par kaut ko brīnumainu, drīzāk tāda parasta, bet lai kā ir bijis sevi mīlējusi esmu vienmēr. Vakardien daudz ko apdomaju un sapratu ka tieši mīlestību pret sevi esmu pazaudējusi. Cieņu un sevisērtēšanu un tas ir tik sāpīgi apzināties, ka to, kas man ir bijis esmu apsalūti pazaudējusi un tagad jasāk no jauna sevi meklēt un saprast un iemīlēt.....
• 0 rakstair doma

• 5.10.18 21:37
• Pārlasīju saus vecos postus un pat apraudajos, cik viss tas man tomēr ir ietekmējis... jā viss tas ir pagājis un nav vairs manā dzīvē, esmu citā vietā dzītā pilsētā, ctā situācijā, bet sajūtas līdz galam nav aizmirstas.
  Kāpēc ir tā, ka kāds dzīvē atstāj tādu iespaidu, ka ienkārši liekas, ka aizmirs nespēsi nekad....
  
  pēdējā mūsu sarakste ar T ir tā iesēdusies manā galvā, ka tas grauj iekšēji vēl joprojām, kāut arī tas bija pusgadu atpakaļ?
  
  T: Tu takš dabūji, ko gribēji, bet neeziklausās, ka esi tik laimīga, kā man gribētos dzirdēt, kas pie vainas?
  
  Es: Nē, nē Tev tikai tā liekas....
  
  T: Zini es tevi vēl joprojām mīlu un nožēloju savu nepareizo izvēli, par ko tagad dārgi maksāju. Es izdarīju tā lai lapāk citiem, bet nevis man un tagad esmu pateisi nelaimīgs, nekam nav jēja, lūdzu sāksim visu no sākuma, kā pieauguši cilvēki....
  
  Es: Piedod, bet manī vairs nav to sajūtu.... lūdzu piedod....
  
  T: Es |loti ilgojos pēc tevis.....
  
  Biju viņu netišām satikusi uz ielas un tad man nebija apsalūti mazāko vēlmju viņu apskaut vai mēģināt visu vēlreiz tika sagrauts viss tā līdz pamatiem tā kā pēdejā drupača tika ieslaucīta grāvī, lai atkal varētu augt zāle....
  
  Zāle uzauga, bet nespēju saprats, kāpēc ši pēdēja mūsu saruna mani vēl joprojām sēž, droši vien tāpēc, ka viņam ir taisnība, bet negribu pati sev to atzīt, bet muļķīgi ticu, ka viss mainīsies, bet ar katru dienu saprotu, ka tas ir tads stulbums, ka lēnām jau mīlestība ar izplēnī..... Ai nesaprotu, pati sevi...
• 0 rakstair doma

• 28.9.18 13:43
• Tikai mieru un vēlreiz mieru savādāk čainieku rauj nost!!!!
• 0 rakstair doma

• 26.9.18 13:01
• Šodien pārkāpu sev pāri un mēģināju iegūt papildus info, no draugiem.
  
  No viņa drauga garās sarunas prātā ir iespiedies teikums, kas neatāj mani : " Vai ir iespēja, ka tu viņam vari piedot?"
  
  
  Saruna ar viņa draugu, bija, kā medus spainis lielajā darvas mucā, bet viņa ienesa manī mieru, par kuru es tik ļoti lūdzos. Pēc sarunas liekās ka dvēseli nomazgāja. Sākumā ļoti šaubījos vai zvanīt, jo dzirdēt kārtējos melus nespēju, bet saruna bija ļoti gara un kā īstās zāles manām sāpēm. Pēc ilgiem laikiem likās, ka neesmu viena, protams ar pratu, jau sapratu, bet tā nejutos pēdējos mēnešus.
  
  Es izbaudu šo mieru, ar visu savu miesu un dvēseli!!!!!!
• 0 rakstair doma

• 26.9.18 12:36
• .....
  un tā vienmēr, līdz brīdim pienāk tas mirklis kad vairs paliek tikai "."
  Kāpēc mēs saprotam kļūdas tikai kad vairs nav atpakaļ ceļa? Mēs nodaram pāri, pat nedomājot, kā jutīsies otrs?
  
  Kapju uz tā paša grābekļa jau otro reizi un apsalūti nesaprotu, kas man jāiemācās, kādi secinājumi jāizdara. Var jau but, ka esmu tam visam pa stulbu un nekad neiebraukšu, bet tas viss nav man pieņemams. Ne prāts, ne sirds neņem to pretī. KĀ no kaut kā skaista var uztaisīt tādu mēslu kaudzi.
  
  Mūžīgā piedošana, kam tas vajadzīgs, ja tiek turpināts darītkā iepriekš un neko nemācās un nesaprot. Kā var likt uz spēles par ko pats tā cīnijās?
  
  Esmu tik ļoti nogurusi no tām visām spēlēm un izlikšanās, cīņas.
• Mūzika: LP- Too Much
• 5 rakstair doma

• 4.9.18 20:31
• Reizēm mēdzam safantazēties un kad nofantazijām ieklūstam realitāte ir tāds pasmags aplauziens, ka pat nezinu ko darīt iet prom, cerēt ka paliks labāk (kaut skaidri apzinos, ka nav mums tāds vecums, ka mēs varēsi sevi izmain;it ne es ne viņš). Ja ir skaidri janoformulē, kas tad ir pa vainu, patnezinu, ka to visu noformulēt. Zinu, ka visspirms jāsaliek viss pa plauktiņiem, lai ir skaidrība, kas un kā, bet šobrīd liekas, ka pretenzijas ir vairāk nekā spēju visu salikt kopā. |pat nezinu, ka ir labāk, ka esam mājās kopā vai kad esmu ar bērnu viena. Laikam jau teikt, ka mums ir labās dienas un ir sliktās dienas būtu vispareizāk, bet cik tad ilgi tā varēšu ar labām dienām un sliktām (zinu, ka tā ir visiem, ka ir kašķi un super laiks kopā), bet nesen pieķeru sevi pie domas, ka laikam vairs vienk;arši nemāku dzīvot kopā, viss ir pierasts darīt vienai pašai un te stāv super spītīgs cilvēks preti un liekas ka esmu iespiesta kaut kados rāmjos, kuros, vienarši nemāku būt!
  Galvā iespiedies bijuša teksts: tu neizklausies nemaz tik laimīga, kaut teicu arī, ka nee tev nav taisnība lēnām sāku piekrist viņa teikumam un tas mani sit ārā dubultā. Jā zinu, ka es pati piekritu un to nenormāli gaidiju un tiešām biju pārlaimīga, kas notika????? tā visa bija ilūzija, fantāzija..... šobrīd ir nenormāla vilšanās un tā ir tik liela, ka pat nezinu kur mukt!!!! Bet var jau būt, ka tā ir tikai mūsu sliktā diena un rītdiena būs mūsu labā diena, jo dienās ka viņš ir mierīgs mani paceļ spārnos teikt, ka jūtos pārlaimīga būtu pat par maz.... kā es tā varu būt atkarīga emocionāli no kāda. Nekad iepriekš nenoviena tā emocionāli neesmu bijusi atkarīga... tā sajūta.... tāda, kas grauž līdz kaulam un pati nesaprotu.
  
  ar viņu jau runāts, bet viņš nesaprot un es saprotu, ka tā emocionālā atkarība ir tikai man no viņa, bet ne otrādi!!!!
  pat nezinu vai vairs tur daudz gribu runāt, jo tās ir divas taisnības un mēs viens otru nesaprotam neredzam, nedzirdam, ja tā varētu teikt.
  
  
  Bardaks galvā.... zinu... viss jāsāk ar sevi!!!!!!!
• Mūzika: Like to be you!! Shawn Mendes feat. Julia Michaels
• 0 rakstair doma

• 26.5.18 18:18
• Sievietes būtība ir neizprotama pat pašām sievietēm!
  
  Vienmēr cenšos kontrolēt savu muti un emocijas, bet reizēm emocijas dara savu un pēc tam jāiet un jāatvainojās, jo saprotu, ka atbildēju emociju iespaidā. Reizēm gribas, lai viņš vienkārši izlasītu manas domas un nebūtu nekas jasāka, bet viņam viss ir skaidrs tikai paskatoties uz mani, bet nē tā dzīvē nenotiekas! Un tātad sadusmojos uz savu mīļoto vīrieti un izplāvu pirmo, kas prātā " dari, kā gribi". Protams, ka tas tikai tāpēc, ka kārtējo reizi viņš pats kaut ko izlēma, bet man ne vārda nepateica un tad brīnās, ka rezultāts ir savādāks.
  Neesmu no tām, kas ilgi staigā un dumsojās,bet vienmēr atvainoties arī sāk apnikt. Šories situācija atrisinājās bez lielas skaidrošanas un par to, jau esmu ļoti pateicīga, bet reizēm gribas, lai viņš vairāk mani saprot, kaut arī skaidri saprotu, ka es sūdzēties nu dien nevaru, bet reizēm mēs tiešām no divām dažādām planētām, kuras viena no otras nesasniedzami tālu!!!
• Mūzika: The moon song-Live
• 0 rakstair doma

• 20.5.18 00:27
• Dīvaina tā mīlestība... Ciest nevaru ilgoties un skumt. Zinu, ka tas viss pārejošs, bet reizēm kaukt gribas no vientulības un ilgām. Zinu jau ka neesmu viena, bet sajūta tā grauž man līdz kaulam, līdz pašam dziļakajām sirds stūrītim.....
• 0 rakstair doma