|
Šodienas TOP vārdi - "Nav nekas onkoloģisks!" Jūtos ļoti priecīga,jo pati atrasšanās vien uz izmeklēšanu Onkoloģijas slimnīcā radīja manī pamatīgu stresiņu. |
| hi hi ho ho :) | 26. Sep 2006 @ 00:13 |
|---|
|
Diena beidzās ar to, ka izdomāju pačatot. Kādu stundiņu parunājāmies ar kādu Misteru Mafiozo no Itālijas. Bija jauki. kaut brīdināju jau pašā sākumā, ka angliski ne bum bum :D Tomēr saruna izdevās un tas jau laikam nozīmē, ka pašas elemtārākās lietas tomēr es māku gan angliski un vajag tikai 'rakt', t.i. mācīties tālāk solīti pa solim. |
|
Neiet, kaut kā pēdējā laikā neiet... Un pati jūtos slikti un ir sajūta, ka kaut kas pietrūkst dzīvē. Gaišuma varbūt. Pati nu jau 2 nedēļas sēžu mājās ar transporta negadījumā cietušu kāju un sēdēšu vēl nedēļu. Mammuks tikai pagājušo nedēļ iznāca no slimnīcas, bet tiko pazvanīja, ka diemžēl jau šo trešdien jāiet uz operāciju. Piedevām, Limbažos. Es nezinu - no kā - vairāk baidos. Ka viņa varētu nomirt vai no tā, ka varētu to pārmantot, jo man jau ir problēmas šajā sakarā. |
| Zem mazas varavīksnes :) | 6. Mar 2006 @ 22:13 |
|---|
|
Šobrīd jūtos kā esam zem mazas varavīksnes :) Neteiktu,ka laimīga. Protams, ir gana daudz visādu problēmu. Bet es beidzot sāku justies saskaņā ar sevi. Nav vairs sloga.... Pārāk daudz atbildības man vienai.
Sestdien pēc darba pagulēju pāris stundas, svētdien arī pa dienu nosnaudos. Tad tikai tā pa īstam sapratu, cik ļoti, ļoti emocionāli nogurusi biju pēdējā laikā.
Palutināju sevi un aizgāju no rīta noskatīties Geišas atmiņas.
p.s. Varbūt sāku pietiekami ņemt vērā mana draudziņa padomu - būt egoistei?
Nu labi, ne jau tikai būt egoistei. Bet vispirms padomāt par sevi, savu ģimeni un tad uzņemties ilgtermiņa saistības ar palīdzēšanu citiem. |
| Vakardienas bēru pēcdomas... | 2. Mar 2006 @ 07:33 |
|---|
|
Vakar biju bērēs. Bez tiešajām fiziskajām izjūtām pēc 2 stundu salšanas, svarīgākas, protams ir emocionālās. Atrodoties tik jauna cilvēka bērēs, tikai 23, sāc domāt pats par savu dzīvi arī. Uz kursabiedreni skatīties bija sāpīgi, viņa izskatījās pārmocījusies. Ļoti žēl ir arī mazā bērniņa,kuru tikai gaida, un kurš nekad neredzes savu tēti. Ja vien nepieņem, ka dvēselītes augšā pie Dieviņa satiekas un tad jau sīcītis ir saticis savu tēti....
Padomāju arī par saviem mīļajiem.... Skaudri sapratu, ka NEGRIBU nevienu no viņiem zaudēt. Ne vīru, ne dēliņu. Es nevaru iedomāties, kā dzīvotu tālāk, ja viņu vairs nebūtu... Viņi ir pats dārgākais, pats svarīgākais, kas man dzīvē dots. Paldies Tev, Dieviņ, par viņiem!!!!!!!
Šī apjausma jau radās kopš brīža, kad uzzināju par kārtējā tuvā cilvēka zaudēšanu mūsu kursa vidū...Kuras bēres tuvajiem cilvēkiem jau šīs ir 4 gadu laikā? 7? 8? Par daudz!!!!! Vakar pēc bērēm smējāmies, ka jābeidz satikties šādā veidā! Tusiņu uztaisīt nevaram, bet uz bērēm satiekamies :D Ironiski, bet fakts.
Vēl - es NEGRIBU mirt ziemā. Iespējams tas daudziem šķitīs smieklīgi,bet, skatoties kā uz zārka tiek mesti smagie sasalušie zemes kluči, tūlīt atcerējos sava tēta bēres, kur arī bija tāpat. Es to negribu... Zinu, ka būšu mirusi un to nesajutīšu tak tik un tā... Bet es gribu atvadīties no šīs pasaules vasarā, kd zeme smaržo, zied puķes un dzied putniņi....Sentimentāli.... |
| » dzeja... par dzīvošanu... |
|---|
Zinot to, ko nezināju,
Sargājot, ko nesargāju,
Aizejot un nepārnākot,
Tukšumu ar gaisu lāpot,
Ceļu savu māju...
Ticot tam, kam neticēju,
Darot to, ko nevarēju,
Dzīvojot, kā nedrīkstēju,
Sevi atrast nepaspēju,
Ceļot savu māju....
Raudāju un mierināju,
Kliedzu, rājos, skumdināju,
Dusmojos un smieklos grimu,
Rāmā padevībā rimu.
Dienām cauri cēlu māju...
Dienām cauri, naktīm garām
Cēlu un vēl ilgi celšu,
Līdz no pleciem nastu velšu
Vieglāku par smilgu skarām.
28. Feb 2006 @ 10:01
|
| » Nogulsnes pēc vakardienas.... |
|---|
Vakar jutos vienkārši drausmīgi. Neatceros, kad vēl būtu tik daudz raudājusi publiski... Pie tam, neviens mani nebūtu pažēlojis kaut ar vienu labu vārdu...
Palika pretīgas nogulsnes pēc vakardienas.... Un vēlme nekad vairs nedarīt to, ko darīju.... Kāda suņa pēc man ir jāuzņemas šī papildus pienākumu nasta, ja brīdī, kad es emocionāli salūztu un vairs vienkārši nespēju tā turpināt dzīvot, mani nevis atbalsta par to labo darbu, ko tik ilgi esmu darījusi, bet tiesā un liek justies kā noziedzniecei.
28. Feb 2006 @ 09:46
|
| » Esmu samulsusi.... |
|---|
Manā darbiņā ( esmu učenīte bērnu brīvā laika pavadīšanas vietā) ir dažāda vecuma un ļoti dažādi bērni. Piemēram, citi strikti ietur kaut kādu distanci, uzvedas dikti zolīdi, citi lien klēpī mīļoties... Ir meitene, kura man bieži uzšauj pa pēcpusi...:D Vienu brīdi viņa pat koda kājās :DD Nāk pie mums sīči vairumā no riska ģimenēm, jo, ja jau mājās būtu interesanti, tad nesēdētu stundām pie mums. Protams, ir sīči no ļoti sakarīgām ģimenēm, bet, kā jau teicu, ir arī ielas bērni.
Nu ir viens džekiņš, tāds maza auguma, diezgan mīlīgs. Ir mums bijuši arī konflikti, esmu nosaukta pat par stulbu :D Tas notika gadījumā, kad viņš jokojoties mēdījās un iespļāva man sejā. Tas iznāca netīšām, bet nu konflikts sanāca un mājās es šo aizdzinu. Bet tā ikdienā viņš ļoti grib, lai viņu apķer un uz brīdi pieglauž klāt ( un viņš tāds nav vienīgais).
Viņa labākais draugs ( mazliet jaunāks) ir īsts misters zeltamute. Viņš var vārīties un vārīties, muti neaizbāzt. Kā jau šādā vecumā bieži pavīd arī sex novirziena vārdiņi :D
Vakar, kad mēs stāvējām un par kaut ko 3jatā runājām, draudziņš man saka - skolotāj, jums tagad ir lielākas krūtis izaugušas!
Tajā brīdī es droši vien nosarku, jo pārsteigta biju pamatīgi. Es vienkārši pārmetoši pasmaidīju un aizgāju pie citiem bērniem. Pēc brīža viņi abi šito atkārtoja un tad jau es biju sagatavojusies un vienkārši atbildēju, ka šeit mēs cita cilvēka ķermeņa daļas neapspriežam.
Šodien aizeju uz darbu džekiņš uzreiz ar milzīgu smaidu atkal klāt - čau, skolotāj!( un apkampj mani). Pēc brīža kaut kā iznāca atkal runa par vakardienas tekstiņiem un šie man saka - skolotāj, tas taču bija jums kompliments. ( kruts kompliments :DDDDDDD )
Atkal ik pa laikam abi lien klēpī, apkampties utt., smejas par to, ka esmu šiem mamma....
Kaut kā biju domājusi, ka tas džekiņš ir apmēram mana sīča augumā un tātad arī droši vien apmēram 10gadīgs, bet izrādās viņam maijā paliks 14!
Kronis visam bija šovakar, kad spēlējām smīdināšans spēli ar citiem bērniem, un šie jau abi saģērbušies gāja prom un pienāca atvadīties. Uzreiz viņš man apkrīt ap kaklu no aizmugures, pieglaužas un pasaka - jūs esat viskaistākā pasaulē un iedod man slapju buču uz kakla!!!!!!
Es atkal biju mērenā šokā. Nu nesaprotu, ko tagad darīt? Vai viņš tiešām meklē vienkārši ķermenisku kontaktu, jo mājās viņu mamma un tētis nesamīļo, un katram bērnam ir svarīgs šis ķermeniskais kontakts, vai arī tās ir kaut kādas seksuāla rakstura izpausmes. Es zinu, ka viņam patīk viena viņa vecuma meitene no klubiņa, bet tai virsū nebāžas...
Ko, lai es tagad daru??? Neviens man nav iemācījis studiju laikā, ko darīt šādā situācijā? Strikti izvairīties no jebkādas pieskaršanās ar jebkuru bērnu? Mazākiem ļaut un lielākiem nē??? Tak pat 15gadīgās meitenes man reizēm ielien klēpī pasēdēt... Varbūt es savu apmēru dēļ, kaut kur zemapziņā asociējos ar lielu, mīļu, pūkainu mammu?
Vai arī domāju par daudz samaitāti tagad???
16. Feb 2006 @ 21:12
|
| » Aiz loga snieg.... |
|---|
Tik baltas pārslas lēni pārklāj zemi...
Un pati nesaprotu - kāpēc sāp?
Kapēc? Vai pēkšņi viss ir citādāk?
Nav nekas mainījies, bet sirdī tukšums
Kā nezvērs asiem nagiem dzeļ un plēš...
Es pazudīšu un no manis paliks
Vien brīdis svēts, kad dzīvību devu...
Vien brīdis svēts, kad spēju
Dot kādam spārnus vēl un vēju...
3. Feb 2006 @ 11:12
|
|
|