Vakar biju bērēs. Bez tiešajām fiziskajām izjūtām pēc 2 stundu salšanas, svarīgākas, protams ir emocionālās. Atrodoties tik jauna cilvēka bērēs, tikai 23, sāc domāt pats par savu dzīvi arī. Uz kursabiedreni skatīties bija sāpīgi, viņa izskatījās pārmocījusies. Ļoti žēl ir arī mazā bērniņa,kuru tikai gaida, un kurš nekad neredzes savu tēti. Ja vien nepieņem, ka dvēselītes augšā pie Dieviņa satiekas un tad jau sīcītis ir saticis savu tēti....
Padomāju arī par saviem mīļajiem.... Skaudri sapratu, ka NEGRIBU nevienu no viņiem zaudēt. Ne vīru, ne dēliņu. Es nevaru iedomāties, kā dzīvotu tālāk, ja viņu vairs nebūtu... Viņi ir pats dārgākais, pats svarīgākais, kas man dzīvē dots. Paldies Tev, Dieviņ, par viņiem!!!!!!!
Šī apjausma jau radās kopš brīža, kad uzzināju par kārtējā tuvā cilvēka zaudēšanu mūsu kursa vidū...Kuras bēres tuvajiem cilvēkiem jau šīs ir 4 gadu laikā? 7? 8? Par daudz!!!!! Vakar pēc bērēm smējāmies, ka jābeidz satikties šādā veidā! Tusiņu uztaisīt nevaram, bet uz bērēm satiekamies :D Ironiski, bet fakts.
Vēl - es NEGRIBU mirt ziemā. Iespējams tas daudziem šķitīs smieklīgi,bet, skatoties kā uz zārka tiek mesti smagie sasalušie zemes kluči, tūlīt atcerējos sava tēta bēres, kur arī bija tāpat. Es to negribu... Zinu, ka būšu mirusi un to nesajutīšu tak tik un tā... Bet es gribu atvadīties no šīs pasaules vasarā, kd zeme smaržo, zied puķes un dzied putniņi....Sentimentāli.... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
