Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Esmu vienmēr stāvējis tālu no spektatoru sporta. Pat ja es ik pa brīdim spēlēju badmintonu, tas man neliek skatīties šī sporta veida pasaules sacīkstes vairāk par kādām 2-3 minūtēm (ar ko, starp citu, pietiek, lai saprastu, cik tieši tālu jebkurš no mums ir līdz tam).

Iepriekšējo reizi es biju uz sporta pasākumu laikam ap 1997. gadu, kad ar capslock, kosmonavtovich un kurš tur vēl bija, aizgājām uz kaut ko Sporta pilī. Man kaut kā šķiet, ka visiem tā bija teju pirmā reize, lai gan droši vien kļūdos. Neatceros, vai tas bija hokejs, bet, ja atmiņa neviļ, drīz pēc tam puse no attiecīgās kompānijas iemiesojās Hattrickā. Mani kaut kā nepārņēma kāre pēc sporta komandu menedžēšanas virtuālajā vidē. Toreiz es to skaidroju ar to, ka labprātāk spēlēs daru to, ko dzīvē izdarīt ir principiāli (nevis tikai praktiski) neiespējami.

Taču nule kā nelāgas sagadīšanās pēc mans paziņa no Izraēlas bija izdomājis, ka, kad viņš atbrauc ciemos uz Rīgu, mums par visām varītēm vienai no izklaidēm jābūt Latvijas fudbōla izlases sacīkstei pret Izraēlas valstsvienību. UEFA kvalifikācija, un tā joprojām.

Spēle man bija trieciens. Man kā sporta neinteresentam bija ļoti grūti saprast, pat nevis to, vai Izraēlas komanda ir tik laba, bet kāpēc mūsējie (man kā nespeciālistam) izskatās tik ļoti tizli. Sākot ar to, ka izraēļi varēja atņemt mūsējiem bumbu piecreiz biežāk, bet pats trakākais bija redzēt, kas notiek, kad mūsu spēlētājiem bumba tomēr tiek. Izkatījās, ka katrs no viņiem ir negaidīti apstulbis, un tādēļ no piecām reizēm četrās (es nepārspīlēju), nezinot, ko darīt, padod bumbu atpakaļ aizsargiem, kuri tad tai (lēnītēm!) ļauj iziet goda pusapli no viena aizsarga pie otra, līdz bumba nonāk pie otrās puses malējā aizsarga. Uz to brīdi izraēļi jau ir pārgrupējušies, un pēdējam aizsargam nekas cits neatliek, kā bumbu steidzami iemīcīt sazin kur pa vidu. Kāpēc viņi tā darīja, tiešām nesaprotu.

Tai brīdī šķita -- skaidrs jau, ka "Latvija ir maza valsts, jada, jada", bet vai tiešām tas ir viss, ko mūsējie var?

Un tad, vakar, braucot mājās, pa radio dzirdēju interviju ar, cik saprotu, Latvijas fudbōla federācijas prezidentu. Un man šķiet, man atausa gaisma. Tas ir, es, protams, nevaru cieši apgalvot, kā lietas ir, bet tas reāli izklausījās pēc tā, ka vīrs ir aizkavējies attīstībā 90ajos. Un tad ir bijis politiķis, kas nācis no padomju nomenklatūras. Uz katru intervētāja jautājumu sekoja labi nostādītā balsī sniegta apburbuļojoša atbilde, kura aiz pārliecinātā un mierīgā toņa neko īsti nepateica, bet no kuras bija skaidrs, ka nav īsti labi, bet viss tiek darīts, un ka ir tā kā ir, un ka skatīsimies. Izklausījās pēc tādas riktīgas sovjetu valsts iestādes uzstāšanās, kādas vēl šur tur var sadzirdēt arī šobrīd.

Un tas man lika domāt, ka droši vien tas viss saistīts ar naudu. Precīzāk, ar valsts naudu, un to, ka ļoti izskatās, ka tie, kuri pie šīs (droši vien necilās) naudiņas sēž -- vai nu tā būtu fudbōla izlase pati, vai federācija, vai visi -- ir tikuši robiņā, kur maksā lielā mērā par vietas aizpildīšanu. Ar visām no tā izrietošajām sekām, vienas no kurām, protams, ir tas, ka elkoņi jālieto, lai nelaistu pie šīs, iespējams, mazās, bet drošās silītes citus.

Lai vai kā, viens ļaunums no visa šī ir. Tagad, kad gadās kaut ko dzirdēt par futbolu, tas vairs automātiski nepaslīd garām apziņai. It kā man jau nepietiktu lietu, kuras nepaslīd garām.