Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Kaislības sita kārtējo vilni, bet rezultātā tomēr izdzēsās nebūt ne vilnis.

Sausais atlikums manā izpratnē tomēr ir tāds, ka vairākiem no mums (kuru domas varētu sakrist ar lielas sabiedrības daļas domām) ir sajūta, ka valsts ir kaut kas svešs: kaut kāds deus ex machina, kas kaut kur tur ārā (blakus patiesībai) kaut ko savā nodabā pidžina un ik pa brīdim iekrauj mūsu katra privātajā un kārtīgajā aplociņā kūpošu buļļa atlikumu krāvumu.

Un, protams, ir arī gluži saprotami argumenti, kāpēc tā šķiet.

Bet, ziniet, man tomēr arī šķiet, ka cēlonis šādai sajūtai ir varbūt tomēr kaut kā saistīts ar vienādības zīmi nepareizajā vietā.

Realitātē, protams, neapšaubāmi un pilnīgi viennozīmīgi, ja rodas slānis ar cilvēkiem, kas — varbūt gluži objektīvi, varbūt nejaušības rezultātā,— bet nonāk pie kaut kādu pogu spaidīšanas, viņiem vienmēr būs kārdinājums mainīt turpmāko notikumu gaitu, lai viņi pie šīm pogām turpinātu palikt, neskatoties ne uz ko.

Norādes uz to mēs varam spilgti redzēt tikpat labi akadēmiskajā vidē kā banku un citu uzņemēju lobijā, daudz kur. Un neapšaubāmi arī valsts pārvaldē.

Bet tur jau ir tā lieta, ka valsts ierēdnis nav valsts; tā ir peška, kura pēc savas būtības ir mūsu — iedzīvotāju — masas izspļauta noteiktā vietā un noteiktā laikā valsts aparātā(kas arī nav valsts).

Un ja mēs pieņemam šo tēzi, tad skaidrs, ka nav jācīnās ar valsti. Nav pat jācīnās arī pašam ar sevi.

Varētu likties, kas gan tur tāds — būtība jau tā pati, bet es atvainojos — būtība nav gan tā pati. Ja tu ienīsti valsti, tev nekas cits neatliek kā nošauties (vai emigrēt, kas psiholoģiski šo iemeslu dēļ nav īpaši savādāk). Vai arī nolīst — vienam vai ar ģimeni — klusi sava aplociņa stūrītī un bubināt savā nodabā par ļauno likteni, izvairoties no ik jauniem buļļpienesumiem. Kurpretī, ja tu palūkojies un vari pateikt: "Excuse me, is this my glass?! I don't think so, my glass was fuller, and it was a bigger glass!" attiecībā uz valsti, tad arī ir vispār principiāli iespējams panākt, ka tās peškas, kuras ir nonākušas konkrētās vietās, spēj realizēt tādas valsts ideju, kādai tai, tavuprāt, jābūt.

Savā ziņā, neskatoties uz profanāciju, to tomēr ik pa brīdim cenšās darīt, lai vai cik angažēti, bet tomēr mēdiji.

No šī viedokļa man arī šķiet, lai mani atvaino veterāni, bet tomēr, neskatoties uz bezmaksas desu, PSRS ir atstājusi negantu mantojumu. Tajā, ka valsts un tās "aparāts" by default, jebkurā saskarē ar to un bieži pat pirms tās,tiek uztverts kā kaut kāds svešķermenis. Mana valsts it kā nav no manas miesas nākusi, bet gan augonis no rajkoma. Mana policija nav mana policija, bet gan abstraktas svešvaras pārstāve. Mana vide ir mans dzīvoklītis un mani radiņi laukos, bet visi pārējie ir svešķermeņi no Marsa, jo mūs nevieno nekas.