Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Man aizdomas, ka te lieki būs novelt visu, kā pierasts, uz sociālā (politiskā, intelektuālā utt.) brieduma pakāpi. Neesmu gan piesauktais specs, taču šķiet, ka visos laikos un visās sabiedrībās bijusi kāda daļa ļaužu, kuros dominē "žēlošanās par dzīvi, kas totāli iesūkā, naids pret jebkāda veida varu un autoritātēm, vēlēšanās mainīt pasauli un nemitīgi sevis identifikācijas meklējumi". Ja lielākā daļa sabiedrības ir relatīvi apmierināta (uomulīgi samierinājusies) ar sadzīvi un varu, ko uzskata par leģitīmu, tad šie opozicionāri ir margināls mazākums, kura pastāvēšanu neviens nemaz tā īsti nepamana (dažkārt retrospektīvi - ja nu mainījusies politiskā elite, tos pasludina par disidentiem un jaunās varas leģitimitātes kaldinātājiem). Aber kad ar dzīvi un varu neapmierināto daudzums sasniedzis sava veida "kritiskās masas" robežu, tad šī pozīcija kļūst "stilīga" (ak, cik tīnisks termins!), tb iegūst zināmu popularitāti. Un tālāk vai nu kritiskās masas robeža tiek pārsniegta un notiek sociāla eksplozija, vai arī vara spēj nobalansēt un tad sabiedrība ieslīgst visnotaļ ilgstošā pigas rādīšanā kabatā. Tb cilvēks ir visnotaļ primitīvs radījums un viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā viņam tiek ļauts realizēties tajos Maslova piramīdas pakāpieniņos.

P.S.
Citādi aš varētu aplam salepoties - piemēram, franči "valstiska mēroga pubertāti" sasniedza startējot 486. gadā un pie tās nonākot tikai 1968. gadā, aber mēs 20 gados esam nonākuši tur, kur šie 1500 gados. ;)