| 19. Novembris 2009 - 08:26 |
|---|
Nu, padomjlaiku komunālie ir cieši saistīti ar izvēles brīvības gana reālu ierobežojumu. Tu neizvēlējies, kur dzīvot. Ko tev valsts iedeva, tur jādzīvo bija. Un gadu desmitiem "jāstāv dzīvokļa rindā", ja gribēji ko labāku -- starp citu, tur arī vietu rindā dalīja pēc nopelniem -- atkal priekšroka tur tādiem invalīdiem un šitādiem veterāniem un atsevišķas rindas, un iespējams tevi vispār atsakās pierakstīt dzīvokļu rindā, jo uzskata, ka tu jau tāpat komunaļņikā dzīvo pietiekami labi -- vienam cilvēkam vairāk par vienu istabu dzīvoklī nemaz nevajag.
Un ir liela atšķirība starp mūsdienu jauniešu komūnu dzīvoklīti un nebeidzamajām batālijām starp ierakumos sēdošiem pendžām un ģimenēm, kur 4istabu komunaļņikā bija jāsadzīvo 2 bērnu ģimenei (vienā istabā), pensionētam krievu jefreitoram, bārmenei un, piemēram, jaunam pārim.
Patlaban esošā brīvība protams var šķist daļēji iluzora, bet tikai tad, ja nav ar ko salīdzināt. Pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvība tagad ir pilnīgi reāla salīdzinot ar toreizējo -- ir izzudis jēdziens "dabūt pierakstu Rīgā", piemēram, kas bija vesela epopeja, jo, nedomā, ka varēji legāli dzīvot Rīgā, ja tur nestrādāji. Vārda brīvība tāpat. Un šo sarakstu var turpināt.
Viena no galvenajām lietām materiālajā ziņā, es teiktu, ir ka cilvēkam ir dota iespēja arī godīgi strādājot, legāli uzlabot savus dzīves apstākļus.
Tagadējā pelēcība... nezinu, ko tieši tu ar to domā — atvaino, bet vai tas nevarētu būt saistīts ar zināmu garastāvokli, kādu, šķiet, var nojaust tavos ierakstos?
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}