Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Šad tad gadās dzirdēt, ka vecāka gadagājuma cilvēki sūkstoties, ka padomju laiki esot bijuši labāki.

Var jau saprast vismaz tos, kam padomju laikā pagāja bērnība — parasti bezrūpīgākais un atmiņās laimīgākais laiks, ciktāl cilvēkam ir nepieciešamās pamatlietas — sakarīga ģimene, ēdiens, veselības minimums un kautjelkāds prāta un ķermeņa brīvības minimums.

Es kāreiz paguvu padumjajos laikos izdzīvot tieši un precīzi oficiālo bērnību — uz neatkarības proklamēšanos man bija 16.

Šīgada astoņpadsmitnovembrnieka sakarā kāreiz ir iekritis brīvs brīsniņš padomāt un atcerēties, cik sasodīti dīvainas bija lietas toreiz, kuras tad tika uztvertas par pašsaprotamām. Sākot no sadzīves un beidzot ar dizainu un valodu.

Ja man tagad kādam, kurš pats nav piedzīvojis, būtu jāizstāsta, es pat nezinātu no kā sākt.

Protams, pirmais atmiņā nāk materiālais — tieši saredzamais. Par veikaliem, kuros plaukti bija vienmēr tukši (šinī ziņā tās "Viena diena Latvijā" bildes bija sasodīti precīzas), par "pasūtījumu galda" veikaliem, kas bija paredzēti noteiktām iedzīvotāju grupām — Lielā Tēvijas kara dalībniekiem un citiem invalīdiem utt., par to, ka par naudu nopirkt nevarēja gandrīz neko, par to, ka pēc automašīnas esot bijis jāstāv rindā gadiem (nezinu, manu vecāku: zinātnieka un ārstes ģimenē nekāda mašīna nespīdēja, ever — ienākumu līmenis ne tas). Par nebeidzamajām rindām uz pilnīgi visu, sākot no stundām ilgām rindām uz gaļu un mandarīniem (kurus varēja cerēt dabūt aptuveni reizi gadā — uz jauno gadu), un beidzot ar zeķēm un tualetes papīru. No turienes arī padomjlaiku humorista Žvaņecka savulaik nežēlīgi populārais: Вы тут не стояли, а я тут стоял!

Mana māte nesen atminējās un teica aptuveni tā: "nu lūk, un tu visu dienu izstāvi tai rindā un vakarā nāc mājā kā uzvarētājs ar tiem tualetes papīra ruļļiem un jūties absolūti piepildītu dienu nodzīvojis!". Vienojāmies, ka izklausās drusku baisi, ja tā padomā. Dzīve paiet absolūtā nepieciešamībā katru dienu sadzīvē izcīnīt kaut kādas lietas, kas mūsdienās ir pašsaprotamas.

Par ar to visu saistīto mūžīgo un absolūto nepieciešamību pēc blata — pazīšanās ar cilvēkiem, kas "var kaut ko dabūt" — vai nu tie būtu paklāji vai normāla gaļa. Par veikalnieku absolūto virskundzību — pašas krutākās profesijas bija pārdevēja (bet sakarīgā veikalā!), noliktavas pārzinis, gaļas izcirtējs. Jo vairāk tu varēji nozagt valstij un nošķūrēt sev vai saviem blata korešiem, jo krutāks tu biji establišmentā (neizklausās pazīstami, btw?).

Par absolūto pelēcību, kas valdīja visur ielās un sejās. Par to, ka lielākai daļai namu bija pastāvīgi aiznaglotas parādes durvis un cilvēkiem nez kāpēc bija jāstaigā pa sētas durvīm [tā arī neesmu sapratis, kas par lielo domu tam bija apakšā].

Nu, tur vispār varētu būt vesela grāmata, ja tam tā kārtīgi pieķertos. The complete idiot's guide to life in the Soviet Union. Tā teikt, nākošo paaudžu vēsturnieku un vēturiskā kino radītāju vajadzībām.

Nu lūk. Tad nu šīgada neatkarības svētkos gribētos pacelt glāzi par to, ka sasodīti labi tomēr, ka tā padumjā savienība sabruka. Un lai arī man bija laimīga bērnība (otrajā paragrāfā izklāstīto apstākļu dēļ), I'd rather see nailed jebkuru, kurš vēlētos tādus laikus atgriezt. Pat salīdzinot ar to, kas notiek tagad [tufta notiek, starp citu. Kas nav 20 gadus dzīojis kārtīgā padomjlaiku komunālājā dzīvoklī ar tanti Šuru un silto ūdeni reizi nedēļā, nesapratīs, cik viņam ir visticamākais labi tagad :)].