|
Ļoti amizanti, kā cilvēki runā, ka kaut kas, ko mēs darām, kaut ko "nodara planētai".
Kad īstenībā ar planētu viņi domā ne vairāk ne mazāk kā vien sev noderīgu un patīkamu vidi -- mazu, konkrētu daļiņu no planētas, kas vienīgā izskatās tā, kā mums tīk.
Jo planēta un dzīvība būs. Ar vai bez mums. Ar vai bez govīm, gorillām, orhidejām vai īvēm. Bez kādām problēmām. Vnk nevajag tik ļoti koncentrēties uz sevi un maziem pūkainiem zvēriņiem ar lielām acīm. Vai arī, -- ja vajag -- tad runāsim godīgi.
Nevag teikt: 'glābsim nabaga planētu'. Sakiet kā ir: 'Glābsim to, kas ļauj mums labi dzīvot' (ļoti normāli un godīgi. uzrunās arī visus tos cilvēkus, kuri instinktīvi nojauš sprediķotāju moralitātes antropocentrismu). 'Mēģināsim glābt to, kas mums estētiski patīk'. 'Glābsim to, kas mums ļaus sajusties labāk par valgām acīm un empatizējamām sāpēm'. Es domāju, tas būs daudz efektīvāk nekā labdabības un empātijas piesaukšana no augstā zirga. Augstie zirgi nevienam nepatīk, jo visi instinktīvi nojauš, ka to robežas ir divas vai četras kājas, un vēlams pūkainums (reti kad gadās redzēt saukli: "glābsim zirnekļus"). Godīgums ir efektīvāks.
Viss tas neglābjamais kraps par Gaiju un "māti dabu". Latvijā tas, iespējams, ir iekortelējies no bērnības pasaciņām un dziesmiņām. Kurām ir aptuveni tikpat liela saikne ar realitāti kā stikla kalniem un sudraba birzīm. Cuz' mother nature is a bitch and will kill you as soon as you stop looking. |