|
Bērnībā (~9) mani nokaunināja un es sajutos traki tramīgi, kad nejauši ieskrēju pie savas +15g māsīcas, kad tā baroja ar krūti. Galvenokārt, cik atceros, no tā, ka citi bija satramdījušies.
Tagad man ir pilnīgi vienalga.
Un, jo vairāk lasu un redzu, jo nepārprotamāk kļūst skaidrs, ka to, kas ir privāts/intīms un kas publisks, mēs iemācāmies no saviem vecākiem un apkārtējiem.
Katrs, kuram ir bērni, var redzēt, ka līdz zināmam vecumam nav nekāda "dabiskā" kauna. Šai ziņā tiešām bērni ir kā Bībeles pirms-grēkā-krišanas pirmais pārītis.
Un es kaut kā nejūtos, ka man būtu visu mūžu jādzīvo ar to morāles, ētikas un estētikas kodeksu, ko es bērnībā esmu iesūcis ar mātes pienu. Es varu izvēlēties, kuras daļas man patīk un kuras es pats atzīstu pēc kaut kādiem saviem (ne vienmēr, protams, racionāliem) kritērijiem, un par kurām nu jau varu paraustīt plecus.
It īpaši ņemot vērā to, cik ļoti šīs intimitātes normas mainās pat vienas paaudzes laikā.
C'mon. RL bija viens no viņu insetiem par to, kā amerikāņu dāma uzturas, šķiet, Madridē vai Barselonā ne ta tieši pirms, ne ta tieši pēc pasaules kara. Un ka tur bērnu zīda kafejnīcā pie galda un turpat arī viņš blakus čurā. No konteksta bija saprotams, ka amerikāņu dāmai tas licies pieminēšanas vērts, bet pārējiem kafejnīcas visiem gan ne.
Tad vēl antropoloģiskie novērojumi par ciltīm kur tur nekur, kur staigā praktiski pliki, bet ir šausmīgi nepieklājīgi dzirdēt, kā otrs ēd. Ja esi otram blakus, kad viņš ēd, novērsies un taisi skaļu troksni, lai nedzirdētu. |